Par Karinas Eglītes-Bērziņas gleznām
"Uz modernismu tiecas Karina Eglīte-Bērziņa t. s. primitīvisma stilā. Viņas garenā formāta gleznas reālistiski pareiza zīmējuma apvienotas ar spilgtiem krāsu toņiem un gaismu un ēnu efektiem panāk jaunu un svaigu iespaidu. Vislabāk izdevušās ir zaļās krāsās gleznotie Bērzi, kas atkāpjas debesskrāpju priekšā, un kailā, zaļas gaismas apstarotā meitene uz klintīm — Zaļā gaisma. Īpatnējas ir Bērziņas abstraktās skulptūras (Vāze, Nesa ezera nezvērs, Dejotāji). Tās pa lielākai daļai ir veidojusi daba (koku saknes, stumbri), papildinātas ar dažām piedevām un melnu krāsu, tāpēc daži jautāja, vai tās vispār ir bet no otras puses šādā veidā Bērziņa abstrakto pietuvina dabai."
Rolavs, Jānis. Grāmatu draugu sanāksme Notinghamā. Londonas Avīze, Nr.1201 (19.09.1969)
"Darbos dominē stāstošu intonāciju piesātināta apcere par dabas, cilvēka likteņa, Dieva, mūžības tēmām. Grāmatu ilustrācijām izmantojusi savas eļļas gleznas."
Anita Rožkalne. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
Par dzejas krājumu "Sirds" (Notinghama: autorizdevums, 1971)
"Krājuma ap 70 dzejoļu, rakstīti laika starp 1940.–1970. gadu. Nodaļu ievados autores vāka zīmējums un viņetes. Patīkama stilizētā vāka apdare, (traucē pelēkā, ietinamam papīram līdzīgā vāka iēkšpuse). Skičveida zīmējumi nodaļu sākumos gan vairāk šķiet piemēroti ievadiem vēstulēs draugiem, (kā to dažs mūsu mākslinieks arī mēdz sarakstēs darīt), un būtībā dzejniece šeit mēģinājusi apvienot rokraksta teikumus ar (panaīvo) zīmējumu. [..] Karinas Eglītes-Bērziņas valoda visumā gramatiski pareiza, latviska, bet arī bez izkopta stila savdabības. Varētu novēlēt dzejniecei atbrīvoties no liekvārdības, klišejām un tā sasniegt blīvāku, tiešāku pārdzīvojuma atveidu."
Ikona, Guna. Impresijas par Karina Eglītes-Bērziņas dzejoļu krājumu "Sirds". Latvija Amerikā, Nr.35 (23.08.1972)