Juris Plāķis
22.06.1869 – 01.08.1942
Juris Plāķis (1869-1942) – valodnieks, skolotājs. Dzimis Kabiles novada "Kalvās", mācījies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1887-1891), 1905. gadā piedalījies revolūcijas notikumos, vēlāk devies uz Sibīriju. Starp 1895. un 1898. gadu izplatījis grāmatas Dignājas Mežgala skolā. 1905. gadā – atbildīgais par "Jonatāna" biedrības bibliotēku Rīgā. 1910. un 1911. gada vasarās uzturējies Lietuvā, apgūstot lietuviešu valodu. No 1916. līdz 1920. gadam strādājis Kazaņas universitātē; 1920. gada jūnijā pēc uzaicinājuma piedalīties Latvijas Universitātes mācību darbā atgriezies Latvijā, kur no 1920. līdz 1921. gadam bijis Latvijas Republikas izglītības ministrs, kā arī strādājis par profesoru LU (no 1921. gada oktobra līdz 1939. gada jūlijam). Juris Plāķis bijis arī LU prorektors, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns (1927-1929), latviešu galēji nacionālistiskās organizācijas "Pērkonkrusts" loceklis. Bijis Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas loceklis, LU goda doktors. Juris Plāķis sniedzis ieguldījumu latviešu jaunās ortogrāfijas radīšanā un ievešanā. Nozīmīgākiepētījumi – "Leišu valodas rokas grāmata" (1926), "Kursenieku valoda" (1927), "Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi" (I-II, 1936-1939), "Indoeiropiešu valodu salīdzināmā gramatika" (1938). 1941. gada jūnijā 72 gadu vecumā Plāķis arestēts un izsūtīts uz Krieviju, kur miris 1942. gadā Molotovas apgabala Soļikamskā, Surmogas koncentrācijas nometnē.