Juris Nikolajs Vidiņš

Nācis no senas kuršu ķoniņu dzimtas, kas ieprecējusies Ķoniņciemā 19. gadsimta otrajā pusē.
Tēvs Juris Jānis Vidiņš (1862–1921) – žurnālists, publicists un tulkotājs.
Brālis Aleksandrs Vidiņš (1900–1947) – jurists, prozaiķis.

1927. gada 13. aprīlī apprecējies ar Mildu Alīni Rodi, dzimušu Rodiņu (1903–1999), laulībā dzimuši trīs bērni – Lelde (1932), Andrejs (1935), Juris Galerijs (1938).
Pirms Latvijas okupācijas strādājis Latvijas robežsardzes bataljonā. 1941. gadā 14. jūnijā arestēts, nošķirts no sievas un bērniem un izsūtīts uz Vjatlaga koncentrācijas nometni Permas apgabalā. Šeit viņam sākotnēji atļauts strādāt par feldšeri, vēlāk ārstu. Atbrīvots 1953. gada augustā, bet atstāts lēģerī strādāt par ārstu.
Latvijā atgriezies 1955. gada aprīlī kopā ar dēlu Juri Galeriju. Ģimene atkalapvienojusies tikai pēc 13 gadiem. Līdz mūža beigām turpinājis darbu savā specialitātē Rēzeknes ātrās palīdzības stacijā (1955–1962).

Dēls Juris Galerijs Vidiņš (dzimis 1938. gadā) – arī ārsts, disidents, ilgus gadus darbojies arī politikā. Aktīvs Trešās Atmodas dalībnieks, viens no grupas "Helsinki–86" līderiem, partijas LNNK viens no dibinātājiem.
Jura Nikolaja Vidiņa mazmeita, Jura Galerija Vidiņa meita – veselības ministre (2019–2020) Ilze Viņķele (dzimusi Vidiņa).

Pēc izglītības ārsts, strādājis savā profesijā Daugavpils apriņķa Kalupes pagastā (1934–1937), bijis lietpratējs tuberkulozes jautājumos.

Publicistika
Apveltīts ar plašu interešu loku, Juris Vidiņš rakstījis par politiku, ekonomiku, morāli, filozofiju, socioloģiju, tiesību zinātni, likumdošanu, medicīnu, higiēnu, bioloģiju, izglītību, kultūru, mākslu, literatūru, grāmatniecību.

Literatūrkritika
Paralēli ārsta praksei Vidiņš darbojies arī literatūrā, bijis literatūrkritiķis un tulkotājs. Visvairāk publikāciju veltīts latviešu un cittautu literatūras kritikai.
Recenzijas par Haralda Eldgasta, Pētera Ērmaņa, Pāvila Rozīša, Kārļa Zariņa, Kārļa Jēkabsona, Lūcijas Zamaičas, Kārļa Ieviņa u.c. autoru darbiem galvenokārt žurnālā "Domas" (līdz 1925. gadam – parakstītas ar pseidonīmu Nikolajs Vilnis), mēnešrakstā "Daugava", žurnālā "Latvju Grāmata", laikrakstā "Kurzemes Vārds" u.c. 20. gadsimta 20. un 30. gados.
Regulāras publikācijas par ārzemju, galvenokārt franču rakstnieku darbiem 30. gadu vidū žurnālā "Domas" – Pols Morāns, Fransuā Moriaka esejistika, Žaks Bainvils (Jacques Bainville), Marsels Danī, Žaks de Lakretelle u.c.

1940. gadā izdošanai bija sagatavojis eseju krājumu.

1933: pārstrādājis un sagatavojis tēva Jura Vidiņa 1908. gadā izdoto "Svešvārdu vārdnīcu"

"Kam bija ilgāka saskare ar Vidiņu, nevarēja beigt apbrīnot
šo īpato cilvēku. Neliela auguma, izkaltis, viņa acīs aiz stiprajām brillēm
vienmēr zibsnīja kāda nemierīga uguns, ko vēl vairāk uzpūta viņa lēnā, nosvērtā
runa un sarkastiskais smīns. Likās, viņš vienmēr un visu apšauba, par visu grib
pazoboties. Kad Vidiņš sāka strādāt manā laboratorijā, biju dažreiz
nesaprašanā, pat errīgs par Vidiņa piezīmēm un uztveri, kas visbiežāk sekoja
tuberkulozes eksperimentiem dzīvniekos. Tās bija īpatas filozofiskas meditācijas,
tālas no ikdienas un bieži neatkarīgas no mēģinājumu rezultātiem. Vidiņš
aizgāja no teorētiskas zinātnes, piegriezās praktiska ārsta darbam, lai varētu
nodoties sava gara aicinājumam – valodniecībai, literatūrai, žurnālistikai. Ar
lielu neatlaidību viņš mācījās un apguva pasaules lielās valodas. Tā viņš
nonāca draugos ar lielajiem gariem, pat latīņu vecmeistarus lasīja
oriģinālvalodā. Sevišķi iemīļoti viņam bija franči, viņu smalkais gars, humors
un cilvēka brīvības alkas. Vidiņa raksti parādījās “Domās”, “Daugavā”, “Kurzemes
Vārdā”. Vēl kā jauns ārsts, viņš bija sakrājis plašu bibliotēku, daudz senu,
retu darbu, franču klasiķus. Atgriezies no Sibīrijas, sācis grāmatu krāšanu no
jauna. No skumjās dzīves īstenības viņš bēga brīvo garu pasaulē. [..] Vidiņi izauguši Kurzemes ķoniņu brīvciemā, un brīvības gars
valdījis arī dzimtas vēlākās paaudzēs. Tas gaiši liesmoja Jurī Vidiņā. Nekas
viņam nebija pretīgāks par garīgu verdzību un kliķes garu. Tos viņš graizīja ar
savu spalvu, rādīdams liekulības un verdzības anatomiju. Viņam bija daudz
kopēja ar lielajiem smējējiem Voltēru un Heini."


Egons Dārziņš. Rīgā miris literāts Dr. Juris Vidiņš. Laiks,
Nr. 78, 29.09.1962., 3. lpp.

"Rīgas periodikas kreisajā spārnā bija radies jauns literāts Juris Vidiņš, pirmās "Dienas Lapas" redakcijas locekļa, vairāku vārdnīcu sastādītāja Jāņa Vidiņa dēls; viņš studēja medicīnu, rakstīja asi, griezīgi, nihilistiski; bija chronisks dzērājs. Pēkšņi viņa raksti sāka parādīties Berga-Asara "Latvī", bet pāris gadus vēlāk manā "Daugavā". Juris Vidiņš bija pasīka augums, nervozs un žigls. Viņš rakstīja ļoti asi pret dažām parādībām latviešu rakstos – par aizraušanos ar hinduismu, par sentimentālu seklumu, par sliktām parādībām tulkoto romānu plūdos. Mani "Daugavas" tuvākie draugi Pēteris Ērmanis un Jānis Veselis protestēja pret Vidiņa līdzstrādību. Tiesa, viņš bija nihilists, diezgan līdzīgs Turgeņeva notēlotajam Bazarovam. Aizstāvēja tikai eksakti zinātnisko. Bet viņš bija daudz mācījies no franču skeptiķiem un nihilistiem. "Man viņš patīk kā pipars," es atteicu Vidiņa pretiniekiem."
Jānis Grīns. Divi īpatņi. Par Jāni Grīziņu un Juri Vidiņu. Latvija, Nr. 14, 09.04.1960.

"Saldā reibonī es iztaustījos atkal citā telpā. Es biju Vērmanes
dārza tā sauktajā Mazajā Parķī, vismaz šis krogus man to atgādināja. Es
apskatījos. Pie viena galdiņa sēdēja pamazs vīriņš, dzēra šņabi un caur acenēm
skatījās apkārt, dzēlīgi ironiskā smīnā paņirgādamies. [..] Pavilcinājies,
sekoju Vidiņa aicinājumam. Man viņš gan bija netīkams, jā, pat riebīgs, bet no
otras puses – viss, ko viņš rakstījis, ar interesi izlasāms, ne garlaicīgs. Man
bija, it kā es būtu jau iereibis – "puskurā", kā mans tēvs mēdza apzīmēt, – un ļoti
gribējās parunāties. Piesēdos, un drīz uz galda jau bija otra glāzīte, pat otra
pudele. Un tad ienāca prātā, ka es taču ar Vidiņu neesmu nekad krogū sēdējis,
neesmu viņu pat lāgā redzējis… Sapnis, sapnis…


[..] Nē, ap mani atkal tinās baigā šķīrēja tumsa. Cauri tai
pavīdēja aina: pie aizrestotu vagonu rindas apstājušās automašīnas, no kurām
bruņoti sargi dzen ārā cilvēkus. Pavīdēja Menders un Eliass, pavīdēja Juris
Vidiņš, bāls, šoreiz nopietns, bet mierīgs. Tad viss satumsa. Atkal ierunājās
neredzama cilvēka balss: "Durbes dakteri Vidiņu aizved." Cits iejautājās. "Ar
sievu?" – "Jā, tas tālais ceļš jāizbraukā daudziem, dažādiem, visādiem." Un
smagais žēlums mani atkal žņaudza. [..]"


Pēteris Ērmanis. Sejas un sapņi. Stokholma: Daugava, 1955,
209.–213. lpp.

Nikolajs Vilnis

Liepājas Valsts 1. ģimnāzija
Ausekļa iela 9, Liepāja
Beidzis Liepājas Valsts ģimnāziju.

1934
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis medicīnu Latvijas Universitātē, absolvējis 1934. gadā.

Rucava
Pēc studiju beigām strādājis par ārstu Kalupē, Rucavā, Radavā un Mazirbē.

Mazirbe
Pēc studiju beigām strādājis par ārstu Kalupē, Rucavā, Radavā un Mazirbē.

16.11.1934–1937
Kalupes pagasts
No 1934. līdz 1937. gadam ārsts Daugavpils apriņķa Kalupes pagastā, speciālists tuberkulozes jautājumos.

1955–1962
Rēzekne
Pēc atgriešanās Latvijā 1955. gadā līdz mūža beigām strādājis savā specialitātē Rēzeknes ātrās palīdzības stacijā.

14.06.1941–04.1955
Vjatkas labošanas darbu nometne (Vjatlags)
1941. gada 14. jūnijā plkst. 5 Mazirbes doktorātā arestēts, – pirms Latvijas okupācijas strādājis Latvijas robežsardzes bataljonā.Izsūtīts uz Sibīriju, Vjatlaga koncentrācijas nometni Krasnojarskas apgabalā. Sākotnēji strādājis par feldšeri, vēlāk ārstu. Atbrīvots 1954. gada augustā, atstāts strādāt par ārstu. Latvijā atgriezies 1955. gada aprīlī.1987. gada 16. aprīlī LPSR Augstākā tiesa atzinusi, ka Juris Vidiņš notiesāts nepamatoti.

Rīgas Otrie Meža kapi
Apglabāts Otrajos Meža kapos.