Juris Kosa
02.05.1878 – 08.02.1967
Juris Kosa (1878–1967) – rakstnieks, lauksaimnieks, skolotājs. Pēc Valmieras-Valkas skolotāju semināra beigšanas daudz gadu nostrādājis par skolotāju Madlienā, Lēdurgā un Rīgā. 1906. gadā rakstnieku apcietināja un Jelgavas kara tiesa "par piedalīšanos mītiņos un pretvaldības aģitācijā" sodīja ar nometināšanu Sibīrijā Muromcevas ciemā, no kurienes rakstnieks atgriezās tikai 1917. gadā. Sibīrijā rakstījis stāstus un sūtījis uz Rīgu. Izsūtījuma iespaidi atspoguļoti stāstos ("Hanīna" u. c.) Vairāku stāstu publikācijas periodikā. Stāsti saistās galvenokārt ar rakstnieka bērnības un jaunības pieredzi: ar trūcīgo bērnu bāreņu un kalpu dzīvi, ģimenes attiecībām, 1905. gada revolūcijas notikumiem. J. Kosa mēģinājis rakstīt arī dzeju un drāmas, no viņa trīs lugām iespiesta "Dzīves belzieni" (1933), bet "Ce|i un dūkstis" izrādīta Nacionālajā teātrī 1923. gadā. Grāmatās stāsti iznākuši gan atsevišķi gan sakopoti krājumos. Pēc 1940. gada literatūrā nav darbojies. Rokrakstā palikusi autobiogrāfija "Mana dzīve".
Dzimšanas laiks/vieta
02.05.1878
Linde
Dzimis Birzgales pagasta Lindes "Riekstos".
Miršanas laiks/vieta
08.02.1967
Linde
Birzgales ciema "Bļodniekos".
Profesionālā darbība
1900, 21.apr.–22.apr./5. maijs: pirmā publikācija ir stāsts "Teku, teku – nepanāku" laikrakstā "Dienas Lapa".
Publicējies arī laikrakstos "Mājas Viesis", "Pēterburgas Avīžu literāriskais pielikums", žurnālā "Austrums", "Izglītība" u. c. izdevumos.
GRĀMATĀS IZDOTIE STĀSTI
1923: "Naktij uznākot".
1933: "Kad Laima iet gaŗām".
1936: "Precinieki un medinieki".
1969: "Dienas tveicē" (stāstu izlase).
PROZA BĒRNIEM
1934: "Rīta krēsla".
1935: "Pusdienas karstumā".
GRĀMATĀS IZDOTĀS LUGAS
1931: "Viesis: Ziemassvētku pasaciņa".
1933: "Dzīves belzieni".
TULKOJUMI
1904: Eugène Demolder "Kalponīte Kolomba" (E. Demoldera stāstiņš).
Citātu galerija
"Viņš, tāpat kā Tirzmaliete, bija no Niedras "jaunnacionālisma un dzimtenes mākslas" pulciņa, kas centās savienot reālu tēlošanas veidu ar kādu cildenu, pareizāk sakot – sentimentālu ideju, saturu ņemot no zemnieku dzīves. Lai arī ne oriģinels, ne pārsteidzošs, bet pietiekoši interesants un svaigs Kosa tomēr bija, lai griestu uz sevi vērību. Viņam pat likās jau labi vien ievingrināta roka. Arī stipras iedzimtas rakstnieka spējas Kosam nevarēja noliegt. [..] Bet lasīt Kosu tomēr patīkami. Viņa stāstos daudz sirsnīgas vienkāršības, neviltotas, jūtīgas, pat pārāk tikliski jūtelīgas sirds. Viņš tēlo mierīgi, lēni, gausi, bet tomēr prot ieinteresēt, darbību pamazām kāpināt, līdz rodas pat dramatiski momenti. Stāsti "Naktij uznākot", kas ir Kosas pirmā grāmata, runā par 1905. gada revolūciju un viņai sekojošo reakciju, kad uz Latvijas ceļiem parādījās soda ekspedīcijas, pamezdamas aiz sevis degošas mājas, nošautus cilvēkus un spīdzināto vaidus. Sievas un mātes, kuru vīri vai dēli ir arestēti un novesti uz muižu, iet meklēt savus piederīgos, vismaz kaut ko izzināt par viņiem. Muižā šīs sievietes vienā nemierā izgaidas visu dienu, līdz atpakaļ ejot apmaldās krūmos un nejauši uziet uz savu piederīgo līķiem. Kosa grib būt reāls rakstnieks. Bet pietiekošs pieredzējumu trūkums viņu spiež iedomāties dažādās situācijās. Dažreiz tas viņam ļoti labi padodas. Ar nedaudziem teikumiem viņš zīmē ainu. Tikai viscaur viņš nav vienādi izturēts. Nāk arī šabloniskas un pārāk daudz spriedelējošas vietas. Vispār tomēr japriecājas par Kosas piegriešanos atkal literatūrai. Mūsu lirikas plūdos viņš ienes patīkamu dažādību."
Blanks, Ernests. Kas jauns mūsu rakstniecībā. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 47, 1923, 23. nov.
1933. g. Kosa savus līdz tam gan šur, gan tur kaisītos stāstus sāka izdot atsevišķās grāmatās. Pēdējos četros rudeņos tad nu ik rudeni nākusi vienā grāmata. Pirmajā, "Kad Laima iet garām", visvairāk stāstīts par mīlestības konfliktiem un sarežģījumiem, kam lielāko tiesu traģisks atrisinājums. Otrā grāmatā "Rīta krēslā" stāsta visvairāk par bērniem, īpaši par sapņotājiem zēniem; garākā gabalā ("Gara diena") sīki izstāstīta viena pati diena ganiņa mūžā, un tomēr sirsnīgi rakstīto tēlojumu var lasīt ar dzīvu interesi. Trešo grāmatu "Pusdienas karstumā" raksturo jau virsraksts; te visvairāk pausts par dzīves cīņu traģismu, arī par traģismu straujos vēsturiskos notikumos; te ir stāsti par 1905. gadu, kara laikiem, bēgļu gaitām, atgriešanos dzimtenē; te ir tādi krietni stāsti kā "Satikšanās" (mātes atvadīšanās no nelaimīgi mirušā ārlaulības dēla) un "Naktij uznākot" (no soda ekspedīciju laikiem) – varbūt, spēcīgākais, asāk tvertais Kosas stāsts. Ceturtā, apjomā pašā mazākajā stāstu grāmatā "Precinieki un medinieki" Kosa sevi parāda no citas puses. Te ir četri joku stāsti, te Kosa rāda, ka viņš spēj arī nebēdīgi un jautri smieties, spēj ļaut pilnu vaļu smiekliem. Tautas valoda raksturīga visiem Kosas darbiem, bet te viņa īpaši laba, radniecīga īsto tautas nostāstu valodai. Te ir daudz visādu traku komisku situāciju, te ir tas, kas jau bija Purapuķes un Blaumaņa smieklu stāstiņos, arī daudzās vietās Zeiboltu Jēkaba rakstos."
Ērmanis, Pēteris. Juŗa Kosas stāsti. Daugava, Nr. 10, 1937.
Pseidonīms
Ģiedrs, J. Mauriņš
Izglītība
Deportācija
1906–1917
Muromceva
Izsūtīts uz Sibīriju, dzīvojis Omskā, Muromcevas sādžā
Apcietinājums
1906
Jēkabpils
Arestēts, ieslodzīts Jēkabpils cietumā, Jelgavā tiesāts, piespriests nometinājums ārpus Baltijas uz mūžu.
Apglabāts
1967
Birzgale
Jedes kapi