Jūlijs Roze

Dzimis Mālpils muižas kalpa ģimenē.

Literārā darbība
1910: pirmā publikācija – dzejolis "Oda" laikrakstā "Latvija" 10./23. aprīlī.

Literārie darbi
1920: dzejas krājums "Fontāns" (Rīga: Vaiņags).
1927: viencēliens "Ietaupīts grasis" (Rīga: Latvijas Kooperatīvu izdevniecības savienība).
1978: atmiņu grāmata "Latvijas rītausmā, saulrietā" (Stokholma: Daugava), izdots pēc nāves, atstātos manuskriptus redaktori Jānis Kadilis, Kārlis Rabācs un Artūrs Rumpēters veidojuši kā izlasi.
1987: stāstu krājums "Simjūda lieta" (Čikāga: OJ).



Tulkotājs
1921: Šekspīrs, Viljjams "Hamlets" (Rīga: A. Gulbis), tulkojums no angļu valodas.
1924: Vailds, Oskars "Cik svarīgi būt nopietnam" (Rīga: Leta), tulkojums no angļu valodas.
1926: Flobērs, Gustavs "Bovarī kundze" (Rīga: Valters un Rapa), tulkojums no franču valodas.
1930: Čokke, Heinrihs "Ciems, kur zeltu taisa" (Rīga: Konzums), tulkojums no vācu valodas.
1931: Bekers, Mihels "Krupju ielas ļaudis" (Rīga: Konzums), tulkojums no vācu valodas.
Teātra vajadzībām tulkojis Arnolda Ridlija komēdiju "Spoku vilciens".



Darbība žurnālistikā
1917: laikraksts "Laika Vēstis".
1918: laikraksts "Līdums".
1919–1920: laikraksts "Latvijas Sargs".
1924–1931: izdevums "Kopdarbība".
1925: laikraksts "Balss".
1928–1932: mēnešraksts "Daugava".

Par Jūlija Rozes personību un darbību Latvijā
"Ja liktenis vai cita vara jūs kādreiz aizvestu Dramatiskā teātra aizkulisēs, un ja no šīm aizkulisēm jūs nokļūtu aktieru foajē, jūs tur droši vien satiktu paliela auguma un ļoti dusmīga izskata kungu, kas, kā jums liktos, tūlīt bez žēlastības raidīs jūs ārā no lielās mākslas svētnīcas. Bet ja tomēr tas vēl nebūs noticis, un jūs pie tam uzdrošināsities bargā izskata kungam apvaicāties par teātra direktoru Jūliju Rozi, viņš jums skarbi atteiks: "Es pats tas esmu." Bet ja arī pēc tam jūs nebūsit zaudējuši valodu un lielā sirds drebēšanā ieminēsaties, ka labprāt gribētu ar viņu parunāt, bargais kungs ar melnīgsnējo seju un tumšajiem papuasa matiem kā par brīnumu visai laipni ie aicinās jūs savā kabinetā un vēl laipnāk apvaicāsies par jūsu nāciena iemeslu. Par spīti bargajai ārienei Jūlijs
Roze īstenībā ir ļoti korekts un ļoti vienkāršs cilvēks, kas gan šis jaukās rakstura īpašības nekad neaizved līdz galējībai, bet tomēr prot jūs saistīt ar tik brīnišķīgu, var teikt apburošu garīgu šarmu, ka jūs gluži nemanot nokļūstat viņa iespaidā. Teiksim pavisam
atklāti: Jūlijs Roze ir viens no tiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, kas pratuši sevī apvienot patīkamu pieticību ar zināmu garīgu neatkarību. Viņa darbība bijusi visai plaša. Nerunājot nemaz par viņa eleganto liriku, kas ieņem īpatu vietu latviešu antoloģijā, Roze interesējies arī par literatūru vis pār, sevišķi klasisko. Viņam pieder labākais „Hamleta" tulkojums latviešu valodā, tāpat viņš sniedzis mums Flobēra "Bovari kundzi". Roze ir liels valodnieks, labi pārzina filozofijas un aistētikas jautājumus un ne vienu vien gadu nostrādājis arī žurnālistikā. Taču vistuvākais viņam bijis teātris un jau no Valkas laikiem, kad 1918. gadā viņš strādāja turienes pagaidu nacionālā teātrī par dramaturgu. Acumirklī viņš, ka zināms, ir Rīgas Dramatiskā teātra direktors."
K. Z. Jūlijs Roze piecdesmitgadnieks. Tēvija, Nr.43 (20.02.1942)


Par atmiņu grāmatu "Laikmeta liecinieks Latvijas rītausmā, saulrietā" (Stokholma: Daugava, 1978)
"Roze bija visai neparasta parādība mūsu kultūras kopainā. Mākslinieciski apdāvināts, plaši izglītots, apveltīts ar izcilām darbaspējām, viņš bija vērtīgs darbinieks katrā vietā un darbā, kam vien pielika roku. [..] Rozēm bija izsmalcināta stila izjūta, kas izpaudās ari viņa žurnāistiskajos rakstos, bet daiļliteratūru viņš aizmirsa. Viņa recenzijas un raksti par teātri atklāj, cik neparasti skaidri viņš izprata dramatiskas rakstīšanas principus un tomēr viņš apmierinājās tikai ar tulkošanu, nekad nemēģinādams pats rakstīt lugas. Tikai vēlu, mūža beigās Roze atkal atgriežas pie tīri literāra darba rakstīdams atmiņas — skaidra, lakoniskā prozā, ar asiem personu raksturojumiem un lielisku laikmeta norišu analīzi. Nelielā, bet koncentrētā atmiņu grāmata sniedz dziļāku un pilnīgāku mūsu brīvvalsts gaitu izpratni nekā daudzu memuāristu biezie, pļāpīgie sējumi.
Kā īstenam literātam, Rozēm atmiņas sākas ar ābeci, ar lasīt mācīšanos "boksterējot", īpatnēji notēlojas 1905. g. revolūcija no skolēna viedokļa: dumpinieki klasē, nelegālas sapulces mežā, satikšanās ar "mežabrāli". Jau kā zēnam Rozēm piemīt analītiķa asums: viņš uzdod sociālisma sludinātajiem vienkāršus jautājumus uz kuriem tie neprot atbildēt. Viņš lasa toreiz populāro teorētiķu
Kautska un Ļeņina rakstus un atrod, ka ari viņiem sociālisma ideāli ir pavisam miglaini, tāpat kā Marksam viņa slavinātās teorijas par darba virsvērtību u. c. Tās var pieņemt tikai — ticība. Roze mēģina iedziļināties un izprast ari kristīgo dogmatiku. Viņam liekas, ka jēdzieni par iedzimto grēku un cilvēka brīvo gribu ir nesavienojami. Viņš velti meklē atbildi kāpēc labvēlīga Dieva radītāja pasaulē eksistē ļaunums. Viņš nespēj atrast loģiku ari grēku izpirkšanas, atpestīšanas dogmā un domā, ka to var pieņemt tikai — akla ticībā.
Reliģiskās dogmas un ari politiskās teorijas tātad iedarbojas nevis uz cilvēka prātu, bet jūtām. Pievilcīgi notēlojas Tērbatas studiju gadi."
Eglītis, Anšlavs. Gudra vīra liecība. Laiks, 1978, 5. aug.

publicists
rakstnieks
tulkotājs

Mērbeka
Mērbekas Latviešu teātra dramaturgs.

Latvijas Telegrāfa aģentūra LETA
Rīga
Bijis aģentūras pārstāvis Šveicē.

Sirakjūsa
Krievu valodas instruktors Sirakūzu universitātē.

1917–1918
Laikraksts "Latvijas Kareivis" (1920–1940)
Rīga
Žurnālists.

1918
Laikraksts "Līdums"
Dzirnavu iela 68, Rīga
Žurnālists.

1919–1920
Laikraksts "Latvijas Sargs" (1919–1934)
Dzirnavu iela 119, Rīga
Žurnālists.

1922–1928
Laikraksts "Kopdarbība"
Dzirnavu iela 68, Rīga
Žurnālists.

1924–1926
Laikraksts "Balss" (1878–1907)
Rīga
Žurnālists.

1928–1932
Žurnāls "Daugava"
Rīga
Žurnālists.

1900–1904
Līgatnes fabrikas skola
Līgatne

1904–1905
Kārļa Millera reālskola
Lielā Līvu iela 1, Cēsis

1906–1909
Rīgas Pilsētas reālskola
Rīga

1909–1917
Tērbatas Universitāte
Tartu
Studējis Tērbatas Universitātes Vēstures fakultātē (1909–1910), Juridiskajā fakultātē.

1923
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinību fakultātē; studiju virziens: tieslietas.

1944
Vācija
Devās bēgļu gaitās.

1950
Amerikas Savienotās Valstis
Izceļoja.