PAR JŪLIJU JĒGERU
"Vidzemes skaistajā zemes stūrītī, kur mijas zilganā miglā titi pakalni ar zaļām puķu piebirdinātām lejām, zili vizoši ezeri un tumši meži, kur dzīvo senās latviešu zemnieku ģimenes, spēkā senās zemnieku tradīcijas un parašas, kur godā darbs un gara cēlums, uzauga gleznotājs Jēgers. Un savas dzimtās zemes nozīmei, videi, kur uzaudzis, pats gleznotājs piešķir lielu nozīmi ikviena mākslinieka radošā darbā. Smalkjūtīgs, skaidrs, kluss un dziļš cilvēks ir pats gleznotājs Jēgers, kam pievienojas pietāte un domu bagātība. Ja mīl viņš vecmeistarus, īpaši venēciešus, ja tuva tam El Greko un franču māksla, tad tie ir viņam labākie skolotāji, bet Jēgers pats meklē formu latviska satvara izteiksmei. [..] Jēgera gleznu stils reāls, ar teiksmainu noskaņu."
Ilgaža, Aleksandra. Gleznotājs Jūlijs Jēgers. Daugavas Vēstnesis, 1942. 17, maijs.
"Jūlija Jēgera glezna ir tik personīga un vienreizēja, ka vēl ilgi, pārnākušam no izstādes, bija jādzīvo viņa darbu varā. Tā ir Latvijas, Piebalgas ainava, ko kā aizvien vēl šodien, pēc tik ilgas prombūtnes, glezno gleznotājs. Ja arī izstādē ir pāris darbu, kuros ir gleznoti Minesotas lauki, gleznas noskaņa tomēr palikusi Piebalgas. [..] Un cilvēki, kurus tēlo Jūlijs Jegers savos darbos, paliek ilgi acuēpriekšā vēl pēc gleznas skatīšanas. Sevī iegrimuši, it kā sastinguši latviešu stāvi; darbu pārtraukuši, uz brītiņu apstājušies vai nu tas būtu pirms azaida lūgsnu noturot, vai kāda milzīga noslēpuma, brīnuma, pašas esmes, vai lielas izšķiršanās priekšā. Visi viņa cilvēki ir tēloti sublimēti, liekas no citas augstākas pasaules nākuši, vai, labāki, pacelti tajā, tālu prom no ikdienas būšanām un jezgas. Viņus nevar aizmirst. [..] gleznu kolorīts ir ļoti piesātināts, dziļš un sulīgs kā samts; varbūt drusku skumjš un grūtsirdīgs."
Kalmīte, Jānis. Jūlija Jēgera māksla. Laikmets, Nr. 22, 1953.