Jōņs Karūdznīks

11.12.1921 – 13.07.2003

Jōņs Karūdznīks (1921–2003) – dzejnieks, komponists un
amatnieks. Pabeidzis mācības Rēzeknes Valsts ģimnāzijā (1936–1941), Rēzeknes Tautas
konservatorijā (1936–1941) un Kuldīgas Mūzikas skolā (1949–1952), kur strādājis
par vijoļspēles pasniedzēju līdz 1968. gadam. Studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības
un tiesību zinātņu fakultātē (1942). Bijis Latvijas Universitātes studentu
biedrības "Dziesmuvara" biedrs un latgaliešu sadzīves dziesmu ansambļa
"Olūteņš" vadītājs (1991–2001). Populārās latgaliešu dziesmas "Skaidra
volūda" un Sēlijas neoficiālās himnas "Sēļu zeme" komponists.

Darba autors (5)

Recepcijas persona (1)

Dzimšanas laiks/vieta

11.12.1921
Aizpūre

Miršanas laiks/vieta

13.07.2003
Sabiles Meža kapi

Personiska informācija

Dzimis tautskolotāju Voicika un Eugēnijas ģimenē.

Profesionālā darbība

Dzejnieka gaitas uzsācis 46 gadu vecumā, tomēr savu dzeju nepublicēja dzimtenē, bet sūtīja to Vladislavam Locim, kurš tos izdeva apgāda “Latgaļu izdevnīceiba” paspārnē. Trimdā tika izdoti divi dzejas krājumi – "Laiks i nalaiks" (1974) un "Latgaļu melodijas" (1977). Dzejoļi no minētajiem krājumiem tika publicēti arī trimdas periodiskajos izdevumos – žurnālā "Dzeive" un laikrakstā "Latgolas Bolss". No 1989. gada dzejoļi tiek publicēti laikrakstā "Mōras Zeme", "Jauno Dzeive" un "Zemturs".
1992. gadā tiek izdots trešais dzejas krājums "Treis vaiņuki" un fabulu krājums "Cyrma bruninīks".
Balstoties teiku materiālos, mēģinājis uzrakstīt Latgales epu, kura fragments tika publicēts žurnāla "Jaunō Dzeive" 3. numurā.
Karūdznīkam ir bijuši vairāki pseidonīmi – Abavietis (lirika), Kristužāns (liroepika), Zamzarāns (liroepika), Azarzems (proza), Rūškāns (publicistika), Rāznups (vokālie muzikālie darbi) un Ritumāns (intrumentālie skaņdarbi) –, kurus papildināja ar vārdiem Jōņs, Jurs, Eugeņs, Fraņcs vai arī ar to pirmajiem burtiem.

Dzeja
1974: Laiks i nalaiks
1977: Latgaļu melodijas
1992: Treis vaiņuki

Liroepika
1992: Cyrma bruninīks

Citātu galerija

"Dzejas forma tehniski gluda ritmikā un strofikā. Lietotas
klasiskās formas (soneti, soneteses u.c.). Sastopam arī atsevišķus Medeņa metrus,
heksametrus.
Krājumā "Laiks i nalaiks" ietverta patriotiskā dzeja, kas apliecina
dzejnieka (bieži publicistiski izteikto) iestāšanos par sava novada kā Latvijas
sastāvdaļas vietu vienotajā valstī. [..]
Liriskākās stīgas dzejas koklei krājumā "Latgaļu melodijas". Te ienāk
arī jūsma par Latgales dabas daili [..]."

Valeinis, Vitolds. Latgaliešu lirikas vēsture. Rīga: Jumava, 182. lpp.