"Laganovska daiļrade izaugusi no paša pieredzē sakņotiem pārdzīvojumiem. Kopkrājumos "Kauju avangardā" un "Gvardes ceļš" (abi 1944) apkopojis kara laikā tapušos aprakstus. Reālās dzīves un mākslinieciskās izdomas savijums dzimtā novada – Latgales kolorīta un tās ļaužu atklāsmē, psiholoģisks sava laika cilvēku attiecību, notikumu un norišu atkailinājums dominē stāstu krāumā "Kad vēji šalc" (1956), "Pirmās rozes šogad" (1964), "Un kā jūs dzīvojat?" (1967), "Augļi no mana dārza" (1969), "Labākais piemineklis" (1980). Stāstiem raksturīgā tēlotās vides savdabība un zemnieku humors jo spilgti atklājas Laganovska satīriskajā prozā: krājumā "Greizie rati" (1969), "Procedūras" (1979), "Tā runāja Iks Vonagals" (1984). Autors vēro dzīvi ar ironisku smaidu, asprātīgi komentējot notiekošo. Raksturīga izteiksmes daudzveidība – paradoksi, pašironija, sentence, parodija, humoreska u. c. Raksti par literatūru apkopoti grāmatā "Vienīgā mīlestība" (1978). Izdota atmiņu grāmata "Pasaules atklāsme" (1987)."
Kurpniece, D. Jezups Laganovskis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003,