Jēkabs Lautenbahs
20.07.1847 – 19.09.1928
Jēkabs LAUTENBAHS (arī Lautenbachs; Lautenbahs-Jūsmiņš, 1847–1928) ir rakstnieks, literatūrvēsturnieks, folklorists. Lautenbahs ir beidzis pilnu ģimnāzijas kursu Kuldīgā un Liepājā, īslaicīgi strādājis par rakstveža palīgu un mājskolotāju, pēc tam studējis teoloģiju Tērbatas Universitātē (1875-1878), ieguvis filozofijas maģistra grādu (1904). Lautenbahs ir bijis Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēks (1878-1918), pēc tam - Latvijas Universitātes profesors (1919-1928). Lautenbahs ir lasījis lekcijas literatūras vēsturē un salīdzināmajā valodniecībā, kā arī mācījis vācu valodu. Lautenbahs bija pirmā latviešu literārā žurnāla "Pagalms" redaktors (1881–1882) un tā turpinājuma - žurnāla "Rota" līdzredaktors (1886–1888). Savu dzeju, prozu un epus Lautenbahs mēdza publicēt ar pseidonīmu Jūsmiņš, viņa literārās darbības galvenais posms – 1880/90tie gadi iekļaujas tautiskā romantisma laikmetā. Pie latviešu un lietuviešu senvēstures tēmām Lautenbahs atgriezās arī vēlāk, publicējot galvenokārt lugas. Balstoties uz 1860-1880.gados izplatīto teoriju par zudušo latviešu epu, Lautenbahs-Jūsmiņš centās to restaurēt arhaiskā eposa tipā, jo uzskatīja mitoloģiju par folkloras galveno saturu un avotu. Lautenbaha-Jūsmiņa uzskatus kritizēja Matīss Kaudzīte, Frīdrihs Mālberģis, Teodors Zeiferts, Andrejs Upīts, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Jansons-Brauns u.c. 1880gados Lautenbahs iesaistījās polemikās ar Matīsu Kaudzīti un Teodoru Zeifertu par raksstnieka uzdevumiem un literatūras mērķiem. Lautenbahs-Jūsmiņš aizstāvēja tīrās mākslas principus, t.s. estētisko virzienu, vispārcilvēcisko problēmu risināšanu bez saistības ar laikmeta idejām. Lautenbahs ir publicējies latviešu, krievu un vācu valodā par literatūras, valodniecību, folkloras, mitoloģijas u.c. jautājumiem, viņa publikācijas nākušas klajā Tartu, Jelgavā un Rīgā, kā arī žurnālos "Pagalms", "Rota", "Austrums", "Apskats", RLB Zinību komisijas, Latviešu Literārās (draugu) biedrības rakstu krājumos u.c.
Dzimšanas laiks/vieta
20.07.1847
Dzirspalvji
Miršanas laiks/vieta
19.09.1928
Rīga
Miris puspiecos no rīta
Personiska informācija
Jēkabs LAUTENBAHS (1847-1928) ir dzimis saimnieka Indža Lautenbaha un viņa sievas Katrīnas ģimenē kā vecākais dēls, jaunākie brāļi un māsas miruši jauni. Māte bijusi Stendera dziesmiņu, Līventāla dzeju un Leitāna stāstu lasītāja. Lautenbahs lasīt un rakstīt prasmi apguvis no mātes jaunākā brāļa mūrnieka Jāņa Rozentala, bet pirmo izglītību guvis, mācoties Sabilnieku (tagad Valgāles pagasta Vecdzegužu) mājās pie šo māju saimnieka dēla J. Trautmaņa.
Skolas gados Jēkabs Lautenbahs smagi saslimis ar t.s. "nervu drudzi"; mūža garumā bijis ar vārgu veselību, kā pats raksta – labā roka kopš dzimšanas bijusi piespiesta pie ķermeņa, kreisā salauzta bērnībā, zirgam trakojot.
Ar Lautenbaha dzīvi un darbību saistītu dokmentu, fotogrāfiju un manuskriptu krājums atrodas LU Arhīvā un LU Bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu krājumā.
Profesionālā darbība
Publikācijas [izlase]
1872: pirmā publikācija – "Iz Sabiles" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" (ar pseidonīmu Kāds Sabilnieks, 1872.2.VIII).
Proza, dzeja, dramaturģija, episkas dziesmas un epi
1880: Līga [dzejas, lietuviešu tautasdziesmu atdzejojumi] (1-2, 2.d.1889). Rīga, Tērbata: Šnakenburgs.1880: Zalkša līgava: latviešu teika [epa mēģinājums]. Jelgava: Zīslaks; atk. izd. 1934
1885: Dievs un velns: latviešu tautas eposa gabals. Rīga: Autora apgāds.
1891: Niedrīšu Vidvuds jeb Varenu vīru darbi Latvijas senatnē [eps]. Rīga: H.J. Draviņ-Dravnieka apgādībā; atk.izd. 1928
1891: Lomi jeb Stāstu, romānu un noveļu krājums. Rīga: Pūcīšu Ģederts.
1910: Triloģija: Karogs. Eufrozīne. Krusts [dzeja]. Tērbata: Šnakenburgs.
1911: Zilā kalna līgava jeb Naidīgie dvīņi: bēdu luga trijos cēlienos. Tērbata: autora apgāds.
1911: Indulis un Ārija: bēdu luga piecos cēlienos. Tērbata: autora apgādā.
1912: Marģeris: bēdu luga 5 cēlienos. Tērbata: Lākmans.
1912: Vidvuds: romantiska bēdu luga piecos cēlienos. Tērbata: Lākmans. (1-2, 2.d. 1913)
Folkloristika, t.sk. salīdzināmā folkloristika un mitoloģija
1882: Latviešu mitoloģija. Pagalms, nr. 1.-5., 7.1885: Vasla [par, iespējams, paša radītu dievību, atvasinot tās vārdu un funkcijas no Vastlāvjiem]. Rota, nr. 33.
1888: Ievedums Latviešu mitoloģijā jeb veco Latviešu ticībā. RLB ZK Rakstu krājums. 4. sēj. Rīga: Kalniņš&Deučmans, 1888, 33.–44. lpp.
1887: Ueber die Religion der Letten [Par latviešu reliģiju, disertācija, filozofijas kandidāts], publicēta: Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Literärischen Gesellschaft. Bd. 20, St. 2, 1897, 101.–272.
1894: Iz saviem leišu un latviešu pētījumiem. Baltijas Vēstnesis, 17.06.
1895: Par leišu un latviešu pētījumiem. RLB ZK Rakstu krājums, 10. sēj., 13.-27. lpp.
1896–1915: Очерки изъ исторіи литовско-латышскаго народнаго творчества [Apraksti par lietuviešu un latviešu tautas daiļrades vēsturi, lika pamatus latviešu salīdzināmajai folkloristikai, atsedza brahiloģismu specifiku un vēsturi, veidoja sakāmvārdu un parunu žanra klasifikāciju pēc tematiskā principa, konstatēja daudz līdzību latviešu un lietuviešu senajos mītos un valodā].Юръевъ: Маттисен.
1905: Litauische und lettische Verwünschungen und Flüche [Latviešu un lietuviešu lāsta vārdi]. Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Literärischen Gesellschaft Bd. 20, St. 3. Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn. 31.–55. lpp.
1905: По поводу статьи о латышской этнографіи [par rakstu par latviešu etnogrāfiju un sakarā ar A.L.Pogodina rakstu "Очеркъ развитія латышской этнографіи за послѣднія пятнадцать лѣтъ"]. No: Журналъ Министерства народнаго просвѣщенія, CCCLX (1905, nr.8), 469-478.
1915: Очерки изъ исторiи литовско-латышскаго народнаго творчества: опытъ сравнительнаго изученiя: параллельные тексты и изслieдованiя. ("Etīdes no latviešu-lietuviešu tautas mākslas: salīdzinošās pētniecības pieredze — paralēlie teksti un pētījumi.") Типографiя К. Маттисена.
1924: Kurzer Umriss der lettischen Volkspoesie [īss ieskats latviešu tautas dzejā]. Rīga: Latvijas Kultūras veicināšanas biedrība
Valodniecība
1878: Zur Geschichte der lettischen Grammatik: Antritts-Vorlesung gehalten am 25. August 1878 [ieskats latviešu gramatikā, iestājlekcija lektora amatā Tērbatas Universitātē]. Dorpat: C. Mattiesen1890: Der Dialekt der mittleren Abau [Vidusabavas dialekts, apcerējums tapis pēc lauka pētījumiem Kurzemē un Vidzemē 1889. gadā]
1921: Kleine lettische Sprachlehre: zum Selbstunterricht, nebst Glossar [Mazā latviešu valodas pašmācības grāmata ar vārdnīcu]. Riga: A. Gulbis.
Literatūras un kultūras vēsture
1880: Latviešu otrie vispārīgie dziedāšanas svētki: Rīgā no 17. līdz 20. jūnijam 1880 (caur Rīgas Latviešu biedrību izrīkoti). Jelgava: E. Zīslaks.1887: Latviešu literatūras vēsture. Rota, 1887, nr. 2, 3, 6, 7, 10, 11.
1888: Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki Rīgā, no 18. līdz 21. jūnijam 1888.g. (caur Rīgas Latviešu biedrību izrīkoti). Rīga: "Rigaer Tageblatt" (W.Scheffer).
1899: Пушкинъ въ латышской литературѣ : рѣчь, произнесенная на торжественномъ собраніи Императорскаго Юрьевскаго Университета 26-го мая 1899 года [Puškins latviešu literatūrā: runa sakarā ar svētku sapulci Jurjevas Universitātē]. Jurjeva: K.Mattiesen.
1903: В.А. Жуковскій и Н.В. Гоголь въ латышской литературѣ [Žukovskis un Gogolis latviešu literatūrā]. No: Сборник Учено-Литературнаго Общества при Имп.Юръевскомъ Университете. 6. sēj. Tērbata: K.Mattiesen.
1904: Краткий обзор истории литовской литературы. No: Сборник Учено-Литературнаго Общества при Имп.Юръевскомъ Университете. Т.7. Юръев: Маттисен, 1904.
1910: Христіанъ Доналиціусъ, иниціаторъ-основатель изящной литовской литературы [K. Donelaitis kā lieliskās lietuviešu literatūras iniciētājs un dibinātājs]. Atsevišķs izdevums no: Сборник Учено-Литературнаго Общества при Императорскомъ Юрьевскомъ Университетѣ. Jurjeva: K. Mattiesen.
1921: Vispārīgā literatūras vēsture: sākot no 17. gadsimteņa vidus. Rīga: Latvijas Augstskolas valodnieciski-filozofiskā fakultāte.
1922: Angļu literatūras vēsture XVI gadsimtenī. Rīga: LU Studentu padomes Mācības līdzekļu apgādāšanas komisija.
1922: Latviešu literatūras vēsture: 1. daļa: Aizvēsturiskie laiki un viduslaiku sākums. Rīgā: L.U. Studentu padomes mācības līdzekļu apgādāšanas komisija.
1928: Latviešu literatūras vēsture: 2. daļa. Rīga: "Zemnieka Domas"
Polemikas
1881: Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu. Matīsa Kaudzītes un Pārstrautu Jāņa, ticamāk - Lautenbaha - polemika.1888-1889: Dzejnieks un viņa laiks [polemika ar T. Zeifertu]. Austrums [publicēta 1936.g. A. Birkerta redakcijā]
Dziesmas ar Lautenbaha vārdiem
1904: Skani kokle, skani skaņi. Komponējis A.Jurjāns.B.g.: Sniedz man šurp, jaunekli, ragu. Vīru korim komponējis Dāvis Mīlītis.
Citātu galerija
L[autenbahs]. kā Prometejs nes liesmu no debesīm sasildīt tautas sirdis uz cēliem darbiem, kā Zalamans savā augstā dziesmā pauž Kristus lielo mīlu uz savu draudzi. Pavadot Lautebnbachu-Jūsmiņu uz pēdējo dusu, rodas pārdomas: kas mūsu trulā, tukšā, bezideālu laikmetā ņemsies staigāt L.-J. pēdās, raut uguni no debesīm, modināt tautā sajūsmu un mīlu uz nesavtīgiem kopējiem cēliem darbiem un dziesmu daili?..
Vīgneru Ernests. Atmiņas un pārdomas. Mūzikas Nedēļa, nr. 3-4 (30.10.1928).
Dzejas pili viņš gribēja celt un proti, pēc tautas dzejas parauga. Niedrīšu Vidvuds ir šinī virzienā viņa galvenais darbs (..). Tas bija lielākais tautas tradīciju kopojums priekš Latvju Daiņu iznākšanas (..). Lautenbahs atzīmējams arī kā pirmais, kas latviešu dziesminiekiem prasa indivīda tiesības, kas dzeju atsvabina no kalpināšanas un negrib vairot neko citu kā daiļumu. Lautenbahs ievada mūsu literatūrā aistētisku virzienu (..). Pa daļai Poruks, bet īpaši Viktors Eglītis min tais pašās pēdās, ne tik daudz rūpēdamies par ārējām, reālajām lietām, kā par savu pašpiepildīšanos skaistuma valstībā. (..) Lautenbahs-Jūsminis bija īpatnējs vīrs un īpatnējs dzejnieks.
Ludis Bērziņš. Jēkabs Lautenbahs-Jūsminis. Ilustrēts Žurnāls, nr. 10 (1928), 309.-310. lpp.
Ir atnācis "jaunās" un "vecās strāvas" cīņu laikmets (..). Šai cīņu laikmetā, kur sadūrās it kā divas pasaules, J. Lautenbachs daudz cieta. Viņu asi nokritizēja T. Zeiferts un it īpaši J. Jansons (Brauns). J. Lautenbachs, kā toreiz izlikās, bija vecās strāvas, vecā laikmeta galvenais un redzamākais literāriskais pārstāvis. Viss cīņas asums tāpēc pret viņu vērsās. Un kritika atrada vietas, kur varēja pieķerties. J. Lautenbachs ar laiku tika it kā aizmirsts.
Pēteris Zālīte. Dr. h.c. Jēkabs Lautenbachs-Jūsmiņš. Students, nr. 139 (28.09.1928)
Jautājums par eposu un plašāk par episko tautas dzeju tautiskā romantisma pārstāvjiem kļuva par vienu no galvenajiem - tas bija nacionālās pašapziņas jautājums. (..) J. Lautenbaha-Jūsmiņa izvēlētais ceļš pamatā nebija radīšana, bet restaurēšana, mitoloģisko dainu kopā likšana. Būdams lielisks speciālists baltu salīdzināmajā folkloristikā, ar skatu plašākā - indoeiropiešu - folklorā, Lautenbahs uzsāka neatlaidīgu darbu pie latviešu iespējamā eposa restaurācijas. Viņš mēģināja virknēt mitoloģiskās tautasdziesmas, sasienot tās kopā, meklējot vienotu sižeta pavedienu (..). Parasti runā par J. Lautenbaha darbu māksliniecisko mazbaudāmību, bet tas tomēr, liekas, nebija galvenais šo episko sacerējumu izgāšanās un sakāves cēlonis. Jo tā tipa eposā, ko mēģināja restaurēt Lautenbahs, mākslinieciskumam, estētiskajai funkcijai, ja vispār arī bija, tad tikai pakārtota nozīme. Proti, viņš atšķirībā no Pumpura mēģināja atveidot nevis heroisko, bet stadiāli vecāko - arhaisko eposu, balstīto mitoloģiskajā pasaules uztverē (..). Niedrīšu Vidvuds - tāda paša nosaukuma sacerējuma galvenais tēls - ir tas, ko arhaiskajā eposā sauc par kultūrvaroni, viņš uzveic mitoloģiskus pretiniekus: raganas, mošķus, pārspēj tos viltībā, māca ļaudīm kopt zemi, nosaka robežas, dod pirmos likumus (..). Arhaiskais eposs vēsturisko pagātni apkopo un skata caur pirmatnējo mītu prizmu un balstās nevis uz lineāro, bet gan ciklisko laikuztveri. Tāpēc arī, pieejot ar vēsturiskās domāšanas un laikizjūtas mērauklu, "Niedrīšu Vidvuds" liekas haotisks, juceklīgs, nenopietns.
Viņš 19. gadsimtā piekļuva vistuvāk tam senajam mūsu tautas dzejas kodolam, ko restaurējuši zinātnieki - indoeiropeisti 20.gs. nogalē. No tā laika dzejniekiem viņam vistuvāk izdevās atveidot baltu episkās dzejas pirmformu. "Niedrīšu Vidvuds" sacerēts 10-12 zilbju pantmērā ar stingri jūtamu sillabiski organizētās dzejas tenddenci.
Janīna Kursīte. Eposs un nacionālā pašapziņa. Literatūra un Māksla, nr. 38 (16.09.1988).
Saiknes
Elizabete Damberga - Studente
Dzimtais vārds
Jēkabs Lautenbahs
Pseidonīms
Jakobus, Jūsmiņš, Jūsminis, Montanus (?)
Dalība organizācijās
Latviešu literārā biedrība / Latviešu draugu biedrība
Biedrs
Studentu korporācija "Lettonia"
Tartu
Studiju laikā Tērbatā kļuvis par korporācijas biedru.
Izglītība
1862–1863
Vecdzeguži
Vecdzegužu mājas Valgāles pagastā pusotru gadu bija rakstnieka, literatūrvēsturnieka un folklorista Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa pirmā izglītošanās vieta. Mūsdienās bijušo māju vieta teritoriāli piederīga Abavas pagastam."Tā kā mazajam Lautenbaham likās būt labas gara dāvanas, vecākie ļāvās pierunāties un sūtīja dēlēnu skolā Sabilnieku Vecdzegužu mājās pie turienes saimnieka labi mācītā dēla. Nav jāšaubās, ka bērns še dabūja iespaidus, kas bij no liela svara uz viņa turpmāko dzīvi. Jo Vecdzegužu mājas atrodas ļoti jaukā apgabalā, pie Abavas romantiskā krasta. Tāds viducis īsteni tā radīts, lai modinātu bērna krūtīs mīlestību uz daiļumu un poēziju. [..] Pusotra gada nodzīvojis šādā jaukā apgabalā, jauneklis bij jau tik tālu ticis, ka spēja nolikt iestāšanās eksāmenu Kuldīgas senākā apriņķa skolā, kurā tas turpināja savu izglītību."Ādolfs Alunāns. Ievērojami latvieši. 2. burtnīca. Jelgava: A. Reinbergs, 1890.
02.1863–1865
Kuldīgas apriņķa skola
Kuldīga
Trūkuma dēļ bija spiests mācības pārtraukt.
1867–1871
Kuldīgas ģimnāzija
Kuldīga
Mācības nepabeidza slimības dēļ."Kādus gadus vēlāk, kad Lautenbachs apmeklēja Kuldīgas ģimnāziju, bet es biju Snēpelē par skolotāju, laiku pa laikam tikāmies Kuldīgā, Minkas restorācijā, konspiratīvā istabiņā, kas atradās sētas pusē. Šeit domu biedru pulciņā, no apkārtnes netraucēti, varējām paust savas patriotiskās jūtas runās un dziesmās. Mīļākā dziesma mums bij Mātera "Kam brīvās krūtīs vīra sirds vēl rodās, kam spēks vēl nelausts dzīves grūtībās..." ar sparīgo refrainu "Kaut klinšu akmens šķeltos, mēs tomēr droši celtos." Lautenbachs bij nevien dedzīgs patriots, bet arī maigs jūsmotājs un sirsnīgs draugs ar dzejnieka dvēseli."Vīgneru Ernests. Atmiņas un pārdomas. Mūzikas Nedēļa, nr. 3-4 (30.10.1928).
1874
Liepājas ģimnāzija
Liepāja
1874. gadā eksternā nokārtojis abitūriju – ģimnāzijas gala eksāmenus.
1875–1878
Tērbatas Universitāte
Tartu
Sākotnēji studējis teoloģiju, vēlāk arī filoloģiju un filozofiju. Tērbatas universitātes studentu rakstniecības vakaros nolasījis savus pirmos stāstus "Valtiņš" (1875) un "Zilās acis" (1876), kurus vēlāk iespieda laikrakstā "Baltijas Vēstnesis".1878. gadā līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests studijas pārtraukt.
1887
Tērbatas Universitāte
Tartu
1887. gadā ar rakstu "Latviešu reliģija" (Der Religion der Letten) ieguva filozofijas kandidāta grādu.
04.05.1896
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
1892/93 nokārto maģistra eksāmenus salīdzināmā valodniecībā4.05. 1896. promovēts par salīdzināmās gramatikas maģistru par rakstu par lietuviešu un latviešu folkloras vēsturi Очерки из истории литовско-латышского народного творчества,kurā salīdzināja abu tautu tautasdziesmas, mīklas un sakāmvārdus. Ievēlēts par salīdzināmās valodniecības provātdocentu.Dati precizēti pēc: Ernests Blese. Profesors Jekabs Lautenbachs [nekrologs]. Latvis, nr. 2078 (20.09.1928).
Darbavieta
1865
Tojāti [uo]
Strādājis par tiesas rakstveža (pagasta skrīvera) palīgu Matkules tiesas namā (Tojātos).
1865
Renda
Strādājis pie Kroņa Rendas skrīvera Foelša par palīgu, iepazinies ar Ernestu Vīgneru un viņa vecāko brāli ērģelnieku Indriķi Vīgneru.Vīgneru Ernests. Atmiņas un pārdomas. Mūzikas Nedēļa, nr. 3-4 (30.10.1928).
1873–1874
Kapsēde
Bijis mājskolotājs fon Bilterlinga ģimenē Kapsēdes muižā.
1878–1885
Tērbatas Universitāte
Tartu
Tērbatas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes lektora vietas izpildītājs. Iecelts pēc nolasītās lekcijas par latviešu gramatikas vēsturi "Zur Geschichte der lettischen Grammatik".
1881–1882
Žurnāls "Pagalms" (1881–1883)
Pirmā latviešu literārā žurnāla "Pagalms" redaktors
1885–1896
Tērbatas Universitāte
Tartu
Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes latviešu valodas lektors
1886–1888
Žurnāls "Rota" (1884–1887)
Līdzredaktors
1896–1904
Tērbatas Universitāte
Tartu
Tērbatas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes salīdzināmās valodniecības privātdocents. Ievēlēts pēc maģistra disertācijas aizstāvēšanas.
1904–1918
Tērbatas Universitāte
Tartu
Tērbatas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesora vietas izpildītājs (1904-1908),docē kursus salīdzināmajā valodniecībā un pasaules literatūras vēsturē.1917. gadā ievēlēts par vispārīgās literatūras vēstures docentu, pēc tam 8.11.1918. par leišu un latviešu valodas un literatūras profesoru Tērbatas vācu universitātē.
1908–1917
Tērbatas (Jurjevas) Augstākie sieviešu kursi
Tartu
Vispārējās literatūras vēstures profesors, 1915. gadā arī vācu valodas lektors.
06.08.1919–1928
Latvijas Universitāte
Rīga
Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes latviešu un vispārējās literatūras vēstures profesors1924. gada 13. septembrī LU ievēl par filoloģijas goda doktoru - Doctor honoris causa
Dzīvesvieta
1872–1873
Tartu
1872. gadā devās ārstēties uz Tērbatas acu slimību klīniku.
1873–1874
Kapsēde
Ceļojums
1889
Kurzeme
Tērbatas Universitātes uzdevumā apceļo dialektoloģiskos nolūkos Vidzemi un Kurzemi, ceļojuma rezultāts rakstā "Der Dialekt der mittleren Abau" (1890), viens no pirmajiem zinātniskajiem latviešu izlokšņu aprakstiem.
1894–1896
Maskava
Izmantojot universitātes materiālo atbalstu, Jēkabs Lautenbahs Krievijā padziļināti studēja krievu valodu, un divus gadus vēlāk devās garākā komandējumā uz Rietumeiropas valstīm, vieta, laiks būtu jāprecizē.
Piemiņas vietas
1937
Rīgas Pirmie Meža kapi
1937. gadā atklāts tēlnieka Jāņa Brieža veidots Jēkaba Lautenbaha-Jūsmiņa kapa piemineklis.
Apglabāts
22.09.1928
Rīgas Pirmie Meža kapi
Izvadīts no korporācijas "Letonija" mītnes Valdemāra ielā, Rīgā, izvadīšanu vadīja mācītāji L. Bērziņš, E. Bergs un Tēriņš. "Letonijas" pārstāvji aiznesa zārku līdz līķa ratiem, bēru procesija turpinājās līdz Latvijas Universitātei, pie kuras tika dziedātas studentu dziesmas, pēc tam virzoties tālāk uz Meža kapiem. Bērēs runāja rektors Dr. med. Zīle, prof. Plāķis, J. Endzelīns, Augusts Briedis no "Brīvās Zemes", K. Skalbe no Latviešu rakstnieku biedrības. Piedalījās liels skaits studentu, mācībspēku un inteliģences, kā arī 20 korporāciju pārstāvji ar sēru karogiem. Pie kapa dziedāja LU koris. Lautenbahs tika apbedīts netālu no universitātes rektora profesora Felsberga kapa.Sīks bēru apraksts: Professor Jakob Lautenbachs letzte Fahrt. Riga am Sonntag, nr.41 (23.09.1928).
Apbalvojumi
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1926. gada 16. novembra lēmumu.
III šķira
1926