PAR JĀNI ZEGNERU
"Neraugoties uz tā saukto auksto (zilo) krāsu pārsvaru, Jāņa Zegnera šā laika darbiem piemita pievilcīgs sirds siltums. To galvenokārt noteica izvēlēta tematika, zemnieku darba attēlojums. Gleznās it kā atbalsojās kaut kas no Zegnera sākotnējā skolotāja Jāņa Rozentāla mākslas latviskuma — lai gan Zegnera darbos bija jūtama lielāka dinamika un monumentālāka izteiksme. Jāņa Zegnera tieksmi mūža pēdējā posma darbos ieviest zināmu monumentalitāti, jādomā, ierosinājusi tiklab vairāku fresku gleznojumi, kas veikti kopā ar Jani Rozentalu, ka arī vēlāko gadu darbs, projektējot dažus paprāvus pieminekļu ansambļu.) Meklējot paralēles Zegnera glezniecībai, varbūt varētu samanīt arī kaut ko no Indriķa Zeberiņa (kuldīdznieka) lauku dzīves notēlo jumiem, kaut ko no Pētera Kundziņa iemīļoto mākoņu pasakainības. Tomēr Jānis Zegners bija aizvirzījies krietni tālāk par Zeberiņam raksturīgo ilustratīvismu un Kundziņa ornamentālo dekorativitāti, Jāņa Zegnera gleznās nav sastopama arī zemnieku dzīves idealizācija, kam nodevas maksājis ne viens vien latviešu mākslinieks. Viņš bija vienkāršs un patiess, un tieši šajās īpašībās slēpās gleznotāja mākslas spēks un tās paliekamība."
Skulme, Jurģis. Aizmirstu latviešu reālistiskās mākslas meistaru atceroties. Zvaigzne, Nr. 14, 1969.