PAR JĀNI SARKANĀBOLU
"Atmiņā palicis slaids jauneklis ar mazliet paskumju, bet labsirdīgu smaidu uz lūpam. Kad smaidīja. Man šķiet, pēc dabas viņš bija kautrīgs, nemīlēja izvirzīties priekšplānā skaļajās un ēverģēlības pilnajās studentu kompānijās filoloģijas fakultātes gaiteņos, sarīkojumu un dažādo pasākumu reizēs, kur mums gadījās vairāk gan tikai garāmejot redzēties."
Sirmbārdis, Jānis. Ar Ziemeļzvaigznes gaismu. Literatūra un Māksla, Nr. 17, 22.04.1988.
PAR JĀŅA SARKANĀBOLA DAIĻRADI
"Savā laikā pāršķirstot Jāņa atstātās klades un papīrus, viņa dzejoļus, miniatūras un ierakstus dienasgrāmatā, bija uzreiz samanāms, ka no atstātā materiāla grūti izveidot grāmatu, kas varētu pretendēt uz paliekošu vietu literārajā procesā, bet no tā varētu gan izveidot savdabīgu piecdesmito gadu beigu un sešdesmito gadu sākuma jaunieša garīgās dzīves dokumentējumu. Romantiskā pasaule, kuru mēģināja veidot Jānis Sarkanābols, sevī ietvēra vēl samērā maz paša pieredzi, samērā daudz tur vēl literatūras tiešo iespaidu. Vairāk apkārtnes un notiekošā konkrētības ir viņa dienasgrāmatās, piezīmju burtnīcās, uzmetumos. Tur bija cilvēku raksturojumi, domu skicējumi, pa interesantam salīdzinājumam – sīkumi, kas kopā ar dzejoļiem spējīgi veidot priekšstatu par topošu radošu personību."
Čaklais, Māris. Pirmā, vienīgā gaita.
Karogs, Nr. 4, 1973.
"Jānis Sarkanābols nebūvēja sarežģītas konstrukcijas, nemudžināja uzrakstāmo grūtatšifrējamos vārdu biezokņos, kuros doma un jūta meklējama vai ar uguni un varbūt tā arī paliek neatrasta. Viņa izteiksmes veids bija vienkāršs, varbūt pat pārlieku vienkāršs, skatoties no šodienas viedokļa, bet rindiņās pulsēja tāda ticība labajam cilvēkā, tāds iekšējs gaišums un skaidrība, ka tas smeldzīgi rezonēja lasītājā, mudināja uz darbošanos cilvēku un cilvēces labā. Klusi tas bija pasacīts. Gandrīz vai čukstus. Bet, ar lielu pārliecību teikts, aizskanēja tālu."
Sirmbārdis, Jānis. Ar Ziemeļzvaigznes gaismu.
Literatūra un Māksla, Nr. 17, 22.04.1988.