Jānis Reiters

Jānis Reiters ir namdara dēls. Trīs dienas pēc piedzimšanas viņu nokrista Jāņa baznīcas mācītājs Gregorijs Bauers. Reitera vecāki ir turīgi, viņi sūta dēlu uz skolām cerībā, ka viņš kļūs par mācītāju.


Reiters mācās Rīgas Doma skolā. Pēc mācībām Rīgā 1650. gadā Reiters iestājas Tērbatas universitātē (Academia Gustavianna), lai studētu teoloģiju. Reiters ir aktīvs students, studiju laikā aizstāv divus darbus – 1654. gadā Filozofijas fakultātē Reiters disputā aizstāv darbu „Lēnprātība no filozofijas viedokļa”, bet 1656. gadā Teoloģijas fakultātē – disertāciju „Svētais vakarēdiens no filozofiskā viedokļa”. Reiters pavada universitātē sešus gadus, kas ir neparasti ilgs laiks, jo teoloģijas kursa ilgums ir trīs gadi. Pēc Konstantīna Karuļa domām, tas liecina, ka Reiters ir bijis aizrāvies ar filozofijas studijām.


Studiju laikā viņš nonāk finansiālās grūtībās un raksta Rīgas rātei, lūdzot piešķirt stipendiju. 1656. gadā rāte lūgumu apmierina, taču, kad Reiters pēc finansiāla atbalsta vēršas atkārtoti, studentam atsaka.


Reiteram izdodas noslēgt studijas, pirms Tērbatā ienāk cara karaspēks. Uz Rīgu nokļūt gan nav iespējams, tāpēc viņš dodas uz ārzemēm. Kādu laiku Reiters pavada katoļu klosterī Frankfurtē pie Mainas.


Viņš atgriežas Vidzemē un 1658. gadā kļūst par Raunas draudzes mācītāju. Reiters, izpildot reliģiskās ceremonijas, ievēro zemnieku tradīcijas un aizstāv zemniekus pret muižnieku patvaļu. Mācītājām rodas konflikts ar muižas pārvaldītāju, vācieti Kristiānu Tumbu. Tumba sūdzas ģenerālsuperintendentam Gecelim, ka Reiters ceļot neslavu muižas pārvaldītājam un raisot dumpi starp zemniekiem. Par viņu sūdzas arī valsts padomes loceklis Svante Baners, kurš uzstāj, ka Reiters ir jāsūta prom no Raunas, jo mācītājs „.. sacēlis kājās visus muižas ļaudis”. Tumba ar pavadoņiem iebrūk mācītāja mājā un sadur gan Reiteru, gan viņa sievu. Turpmāk Reiters pārvietojas apbruņojies un, izejot no mācītāju muižas, vienmēr izšauj gaisā.


Tumba apsūdz Reiteru ķecerībā, jo mācītājs 1663. gadā ir noturējis dievkalpojumu Bērtuļu dienā Austriņu kapelā Austriņkalnā, kur kādreiz bijusi latviešu svētvieta. 1664. gadā Reiteru nopratina ģenerālsuperindendants. Viņam pārmet arī viņa literāro darbību – mācītājs Rīgā ir izdevis Mateja evaņģēlija tulkojumu latviešu valodā (neviens eks. līdz šim nav atrasts), to atbilstoši nesaskaņojot.


1644. gadā Reiteru atceļ no amata. Viņš dodas uz Jelgavu, cerot atrast mācītāja vietu, taču hercogs Reitera lūgumu noraida. Jelgavas katoļu mācītāji aicina viņu iegūt atļauju no pāvesta, lai pārietu katoļticībā un sludinātu latviešu valodā. Jezuīti aizved Reiteru un viņa ģimeni uz Braunsbergu Prūsijā, kur viņš ar zvērestu pāriet katoļticībā. No Brausbergas Reiters dodas uz Vīni, kur pāvesta nuncija Spinola izdod Reiteram pavadrakstu braucienam uz Romu. Pāvests Aleksandrs VII pieņem Reiteru audiencē. Mācītājam neatļauj sludināt latviešu valodā, bet piešķir finansiālos līdzekļus.


1667. gadā Reiters dodas uz Viļņu, lai ieņemtu Civiltiesību fakultātes profesora amatu jezuītu vadītajā universitātē. Alga ir pārāk maza, un viņš lūdz papildu pabalstu. Pabalstu nepiešķir, bet Pāvests Klēments IX aizsūta Reiteram naudas līdzekļus dāvanā. Drīz viņš dodas uz Franciju, kur esot bijis tieslietu profesors. Vēlāk Reiters dodas uz Krakovu, tad – Rīgu, bet ap 1670. gadu, garnizona virsnieku aicināts, viņš kļūst par garnizona luterāņu mācītāju Maskavā.


1670. gadā Reiters lūdz Vidzemes virskonsistoriju atjaunot viņa luterāņu mācītāja tiesības. Viņš skaidro, ka atteicies no profesora vietas, stipendijas un apsolītās vietas Viļņas rātē, jo vēlas pāriet uz luterāņu baznīcu. Lūgumu noraida. 1672. gadā Reiters ierodas Rīgā un vēršas pie gubernatora F. Frēzena ar lūgumu likt atjaunot viņa mācītāja tiesības, taču virskonsistorija lūgumu noraida atkārtoti. Reiters paliek Rīgā pie grāmatsējēja Alberta Hakelmaņa, kurš piešķir viņam dzīvojamo telpu. Pie Hakelmaņa darbnīcā Reiters strādā par grāmatu iesējēju. 1673. gadā viņš lūdz Rīgas rātei atļaut mācīt bērnus, taču arī šis lūgums tiek noraidīts.


Sakarā ar zviedru valdības gatavošanos tulkot Bībeli latviešu valodā Reiters 1675. gadā Rīgā publicē darbu "Eine Ubersetzungsprobe.." ("Tulkojuma paraugs.."), kurā ievietoti dažādu Bībeles daļu fragmenti Reitera tulkojumā.


Gubernators Frēzens Reiteram piešķir finansiālu atbalstu, lai viņš varētu doties uz Vāciju pārbaudīt savas mācītāja tiesības. Līdz ar naudas līdzekļu piešķiršanu Reiteram arī paziņo, ka ģenerālgubernators vēlas uzticēt Reiteram Jaunās Derības tulkošanu. „.. par šo augsto godu izsaku visā pazemībā savu pateicību,” vēstulē gubernatoram raksta Reiters un lūdz atsūtīt rakstisku apstiprinājumu.


Reiters dodas uz Vitenbergas universitāti, kur iegūst apliecību, ka ir īsts luterānis. Viņš vēlas studēt medicīnu, un 1675. gadā mācītāju imatrikulē Rostokas universitātē kā teoloģijas doktoru.


Pēc studijām Reiters ierodas Stokholmā, lai vērstos pie karaļa un atjaunotu mācītāja tiesības. Karalis paraksta rīkojumu un piešķir viņam igauņu draudzi Takerortā, Pērnavas iecirknī, taču materiālu apsvērumu dēļ Reiters no draudzes atsakās. 1676. gadā viņam pēc karaļa rīkojuma publiski jānožēlo grēki Rīgā, Jēkaba baznīcā.


1676. gadā Reiteru par mācītāju Kokneses un Aiviekstes skanstes garnizona draudzē pieņem Johans Setefens, Kokneses cietokšņa komandants. Koknesē Reiters vada dievkalpojumus zviedru, vācu, somu, kā arī latviešu valodā. Uz dievkalpojumiem latviešu valodā, neraugoties uz aizliegumiem, ierodas zemnieki arī no Kurzemes. Drīz pirmās sūdzības par mācītāju tiek iesniegtas gubernatoram. Muižnieki apgalvo, ka viņš iejaucoties Kokneses lauku draudžu dzīvē.


1677. gadā Reiters no Kokneses ierodas Rīgā un apciemo savu draugu Jēkaba baznīcas mācītāju Loticihiju. Izceļas ugunsgrēks, Reiters steidzas glābt savus manuskriptus, kas atrodas kādā namā pie Jāņa baznīcas, kur dzīvo Loticihija sievas tēvs M. Gertsons, Jāņa baznīcas ķesteris. Grāmatas un manuskriptus Reiters novieto Pētera baznīcā, bet baznīca nodeg, un viņa darbi iet bojā. Reiteru apcietina, vainojot Rīgas aizdedzināšanā. Taču vēlāk, kad ir aizturēti citi aizdomās turamie, vācu uzpirkti krievi, Rīgas rāte viņu atbrīvo no apcietinājuma.


Reiters atgriežas Koknesē, kur atklāj, ka ir atbrīvots no mācītāja amata. Pret viņa atlaišanu protestē garnizona latviešu kareivji, kurus apsūdz dumpī un soda.


Reiters dodas uz ārzemēm. Nav konkrētu ziņu par to, kur viņš ir pavadījis turpmākos gados. Iespējams, Reiters uzturējies Hamburgā. Filozofam Leibnicam adresētā vēstulē 1680. gadā ir minēts kāds Reiters, Vidzemes mācītājs, kas uzdodas par alķīmiķi. Savukārt Leibnics vēstulē min kādu Reiteru, valodu skolotāju. K. Karulis izsaka varbūtību, ka Hamburgā Reiters ir ticies ar Gliku un mācījis viņam latviešu valodu.


1681. gadā viņu ieceļ par Unaditsas draudzes mācītāju Ingrijā pie Narvas. 1685. gadā Reiteru pārceļ uz Dūderhofu, kur mācītājs 1695. vai 1697. gadā nomirst.


1954 Kopenhāgenā izd. R. sakārtotais "Tēvreižu krājums" un 1975 Stokholmā - Bībeles tulk. parauga faksimiliespiedums.

L. Dunsdorfs E., Jēgers B. Jāņa Reitera dzīve avotu gaismā // Arhīvs, 1969, 9; Lācis M. Jāņa Reitera dzīve // Bibliotēkas - lasītājiem. R., 1984; Karulis K. Jānis Reiters un viņa tulkojums. R., 1986.

Z. Frīde

mācītājs
tulkotājs

mācījiesDomskolā Rīgā

1650
studējisTērbatas universitātē

1658
Raunas evaņģēliski luteriskā baznīca
1658. gadā kļuvis par Raunas draudzes mācītāju.