Jānis R. Ozols

1911: 22. aprīlī dzimis muižas kalpa ģimenē.
"Piedzimis gan Neretas pagastā, taču skaita sevi par īstenu rīdzinieku. Citādi gan Ozolu dzimtas ģenealoģija saistās ar Augšzemi. Tēvs dienējis grāfa Šuvalova lopmuižā. Ieņēmis tiem laikiem raksturīgu amatu laukos: bijis virsgans un zirgu iebraucējs. Tad kalpošana pie grāfa kunga apnikusi un 1913. gadā sakravājis savu nelielo mantību, ar sievu un diviem dēlēniem devušies uz lielpilsētu. Strādājis Šmita eļļas spiestuvē, vēlāk vagonu rūpnīcā, preču stacijā. Vai gan rūpju trūcis: kā nekā apgādājami seši bērni, no tiem četras meitas agri mirušas. Rīgā tad arī pārlaisti, izciesti pasaules karš, revolūcijas, bermontiāde."
Damburs, Edgars. Nedaudz par Jāni Reiņa dēlu Ozolu. Karogs, 1981, Nr. 4. Karogs, Nr.4 (01.04.1981)

1941–1943: dienējis Sarkanajā armijā 191. latviešu strēlnieku pulkā. 1941. gada decembrī pie Narofominskas ievainots, 1942. gada augustā pie Tugānovas ievainots otrreiz, pa ceļam uz Omsku 17. septembrī ar sprāgstošu lodi sašauto kāju vajadzējis amputēt.

Līdzautors Valodas un literatūras institūta kolektīvajiem darbiem
1956–1963: Latviešu literatūras vēsture (2., 3., 5., 6. sējums)
1959: Latviešu un krievu literatūras sakari" (krievu valodā, veidojis bibliogrāfiju)
1965: Latviešu literatūras darbinieki
1971: Latviešu literatūras vēsture (krievu valodā), 2. sējums (izdevumā raksts "Latviešu daiļliteratūras tulkojumi")

Sastādītājs un komentāru autors
1957: Rozītis, Pāvils. Izlase
1970: Dāvids, Valts. Dvēseles iela
1972: Plaudis, Jānis. Ložmetēju rota. Ģimnāzisti

Komentāru autors
1960–1963: Birznieks-Upīts, Ernests. Kopoti raksti 7 sējumos
1964–1966: Plaudis, Jānis. Raksti 4 sējumos
1966–1970: Čehovs, Antons. Kopoti raksti 10 sējumos
1977–1982: Kurcijs, Andrejs. Kopoti raksti 5 sējumos
1978–1979: Rudzītis, Meinhards. Raksti 2 sējumos

Par Jāni R. Ozolu
"Kā nu iznāk: apguvis tautsaimniecības iemaņas, bet galu galā palicis par grāmatnieku. Tas jau nu bijis laikam gan īstenais aicinājums kopš jaunības, slepenā dziņa, kas neatlaidīgi vilkusi pie literatūras. Bet vai tad slikti, ja grāmatnieks spēj orientēties arīdzan praktiskāko zinību laukā, tas pasargā no vienpusībām, kādas neizbēgami izrodas, ja ieslēdzas tikai vienas specialitātes aplokā un nepamet skatienu pāri žogam. [..]Lai nu kā būdams, Jānis Reiņa dēls Ozols pa garajiem mācību un darba gadiem iekarojis vārdu. Viņš pēc Kārļa Egles, Viļa Ambaiņa, Valdemāra Jauģieša un citiem redzamākiem agrākajiem literatūrpētniekiem tagad ir viens no vadošajiem latviešu bibliogrāfiem, uz kuru var droši paļauties. Tiesa, tas ir melnais darbs, ārēji neuzkrītošs, pa gabalu nesaskatāms, tomēr tikpat nepieciešams kā citu literatūrpētniecības nozaru pārstāvju veikums.”

Damburs E. Nedaudz par Jāni Reiņa dēlu Ozolu. Karogs, 1981, Nr. 4.

"Atnāci uz Valodas un literatūras institūtu. Tu nekad nesūdzējies par savām kaitēm, bet mēs, kas strādājām ar Tevi vienā istabā, zinājām gan, ka Tavu darba gribu, daudzas labas ieceres un nodomus bieži jo bieži nomāca sāpes. Un tur nekā pat dakteri nespēja līdzēt. [..]. Tu biji karavīrs tiklab kara, kā miera laikā. To Tu apliecināji kaut vai ar to, ka paralēli darbam neklātienē pabeidzi augstskolu un kļuvi par pilntiesīgu literatūras zinātnieku. Tu gribēji iet vēl tālāk. Izvēlējies kandidāta disertācijai tematu par sev tuvo Antonu Čehovu. Izstrādāji plānu, sāki vākt (un droši vien arī savāci) materiālus, bet uzrakstīt nepaspēji. Pārāk daudz Tev bija nodarījis pāri karš... Toties daudz Tu paveici kā bibliogrāfs. Gan mūsu institūtā, gan “Liesmas” izdevumiem tika sastādītas latviešu literatūras, tāpat atsevišķu rakstnieku daiļrades bibliogrāfijas. Tas bija it kā necils darbs, vienmēr ievietots grāmatas vai kopoto rakstu beigas. Bet tas bija vajadzīgs darbs. Pamats, no kura sakas literatūras pētniecība. Uz Tavām bibliogrāfijam, Reiņa dēls, varējām vienmēr paļauties. Kā čakla bite Tu nepaguris un neapnicis vāci faktu pie fakta, skatīji cauri jaunu un vecu gadu gājumu laikrakstu un žurnālu komplektus, iekārtoji dažādas kartotēkas. Tavā skaidrajā rokrakstā krājās lapiņa pie lapiņas. Kastīte pie kastītes. Lapiņas vienāda izmēra. Kastītes vienāda lieluma. Tava darba stils bija precizitāte, akurātība, pamatīgums. Steigu un paviršību Tu necieti. Tu strādāji ar sirdi. Un tāpēc nebiji sauss faktu reģistrētājs. Vākdams un sistematizēdams faktus, Tu aiz tiem allaž saskatīji, izjuti un iesūci sevī literatūras dzīvo dzīvības spēku. Kā šodien atceros, cik kaislīgi Tu aizrāvies ar Pāvilu Rozīti, kad gatavoji par viņu rakstu sešsējumu “Latviešu literatūras vēsturei”. Tu zināji no galvas vai visu viņa dzeju un draugu pulkā izmantoji katru izdevību, lai kādu dzejoli vai vismaz dažas rindas nocitētu. Līdzīgi bija ar Jāni Plaudi, kura Kopotajiem rakstiem Tu sastādīji komentārus un viņa darbu bibliogrāfiju. Jā, tikai komentārus un bibliogrāfiju, bet Tu tāpat varēji precīzi citēt Plauža dzeju no galvas. Tik apbrīnojami un apskaužami dziļi Tu biji “iekšā” šo dzejnieku daiļradē. Nē, pat viņu dvēselē, viņu sāpēs un pārdomās. Un tad man likās, ka Tevī paša mājo dzejnieks ar dziļām, nepiepildītam ilgām..."

Gudriķe, Biruta. Atvadu vārdi Jānim Ozolam. Karogs, 196, Nr. 2.

bibliogrāfs
literatūrvēsturnieks

Jānis Ozols

Jānis Reiņa dēls Ozols

1925–1929
Rīgas 4. vidusskola
"Un tad plaši pazīstamā progresīvā ceturtā vidusskola ar krietno pedagogu Indriķi Rītiņu priekšgalā. Tur ieticis tā sauktajā latīņu nodaļā pie labiem mācību spēkiem, starp tiem Edgars Šillers un Jānis Alberts Jansons. [..] Ceturtajā vidusskolā viņš mācījis latviešu folkloru. Edgars Šillers savās stundās ievadījis audzēkņus literatūras vēsturē [..]."Damburs, Edgars. Nedaudz par Jāni Reiņa dēlu Ozolu. Karogs, 1981, Nr. 4.

1937
Nokārto rakstveža palīga eksāmenu

1943
Omska
Omskā mācījies grāmatvedību, pabeidzis gaļas un pienrūpniecības grāmatveža kursus.

1958–1964
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Rīga
Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļas neklātiene

1929–1932
Strādājis dažādus darbus.

1932–1934
Jelgavas arodskola
Jelgava
Kancelejas darbinieks

1934–1937
Bauska
Bauskas apriņķī strādā par pagastu rakstvežu aizvietotāju un pagastu bibliotēku sakārtotāju

1937–1940
Budberga
Pagasta rakstveža palīgs. Tolaik vieta saucās Panemune (1925–1949), līdz 1925. gadam – Budberga.

1940–1941
Budberga
Izpildkomitejas sekretārs

1944–05.1945
Abkhazia
Strādājis par grāmatvedi

1946–1981
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Zinātniskais līdzstrādnieks

1930–1931
Latvijas armija
Obligātais karadienests

1941–1943
Sarkanā armija
191. latviešu strēlnieku pulks

Rīgas Pirmie Meža kapi