Jānis Poruks

1902: apprecējies ar Ernestīni Pētersoni.
Pēc 1905: psihiskās slimības dēļ aktīva un radoša literārā darbība apsīka. Vairākkārt ārstējies psihiatriskajās klīnikās Rīgā, Strenčos, Tērbatā, kā arī uzturējies sievas Ernestīnes mājās Cēsīs.
1909–1910: dzīvojis Burtnieku namā Vecmīlgrāvī.
No 1910. gada rudens: ārstējies Čiža nervu klīnikā Tērbatā, kur pēkšņi miris.

1888: pirmā publikācija – stāsts "Purvaiņos" laikraksta "Dienas Lapa" literārajā pielikumā (ar pseidonīmu Daimons).

Proza

"Latviešu romantisma prozas pirmais spilgtākais darbs bija Poruka garais stāsts "Pērļu zvejnieks" (1895), kurā filozofiski reflektējošs, introverts platoniskas mīlestības maksimālists, svešs konformismam un prakticismam, tēlots kā neiederīgs sadzīviskā ikdienišķu vērtību vidē. Stāsta "Pērļu zvejnieks" romantisma idejas sakņojas Riharda Vāgnera, Novālisa u. c. romantiķu, kā arī Platona cilvēka un mīlestības metafiziskajā izpratnē. Poruka varonī dominē dzīves garīgās izjūtas intensitāte un maksimāli spriegs transcedentāls pārdzīvojums. Stāstam daļēji autobiogrāfisks raksturs. Turpmākajos Poruka prozas darbos lielākoties stāsta "Pērļu zvejnieks" ideju sazarošanās un variēšanās, skatot pasauli un cilvēkus pretstatu vienībā un duālismā, sākot no romantisma maksimālisma dramatisma un estētiskā altruisma līdz reālisma vai pat naturālisma personāžiem un konfliktiem. Altruistu morālo un garīgo principu noturīgums atklāts stāstos "Sirdsšķīsti ļaudis" (1896), "Kukažiņa" (1899), "Baltās drānas" (1903, visi periodikā), simboliski akcentējot viņu personības starojumu un labestības nesavtīgumu. Neoromantismam raksturīga stoiciska vientuļnieka dominante ir Poruka stāstos "Kauja pie Knipskas", "Klusētājs" (abi 1897), "Asaras" (1898), "Ērģelnieks" (1903, visi periodikā), "Zelta adata" (1906). Romantisma mīlestība kā dvēseliska vērtība akcentēta Poruka stāstos "Rīta zvaigzne" (periodikā 1899), "Brūklenāju vaiņags" (1904). Raksturīgas Poruka prozas romantisma varoņu iezīmes – to garīgā neatkarība un patstāvība, morālo principu noturīgums, emocionālo pārdzīvojumu intensitāte un metafiziskums, tiecībā uz filozofiskām refleksijām. Cilvēku reālistiski portretējumi, uzsverot ikdienišķu pārdzīvojumu nozīmību un vērtību, atainoti periodikā publicēti stāstos "Krustmātes kāzas" (1900), "Veseli ļaudis" (1901), "Dzimtas plaisa" (1905). Cilvēka slēpto kaislību un instinktu esamība attēlota stāstos "Grāfs Rodensteins" (1901), "Čūskas" (1905). Naturālistiska, ironiska šarža nokrāsa ir stāstiem "Kā Runcis kļuva par Runcē" (1898), "Ubagi gada tirgū" (1901). Personības sašķeltība modernajā lielpilsētā, rakstura izveides ģenētiskā nosacītība tēlota psiholoģiskajā romānā "Rīga" (periodikā 1899, grāmatā 1907). Daļai Poruka prozas darbu ir filozofiskas paralēles, alegorijas, t. s. konceptuālās prozas raksturs; pretējā polā – Poruka humoristiskā un satīiskā proza. Poruka prozas darbos atklāta cilvēka esamības dažādīguma plaša panorāma – gan jutekliskie instinkti, gan romantiskās bezgalības alkas, kā dominanti uzsverot personisko atbildību un nepieciešamību apliecināt katram visatbilstošāko pašizpausmes formu. Poruka prozā, nereti pat atsevišķā darbā, ir romantisma, reālisma un simbolisma estētikas un poētikas mijiedarbe, īpaši cilvēka reālās dzīves un metafiziskās esamības dubultplāna interpretācijā, kā centrālo uzsverot subtila, smalkjūtīga un ideālu alkstoša cilvēka dzīves dramatismu pragmatisku un sadzīvisku vērtību pasaulē. Poruka proza viņa dzīves laikā apkopota krājumos "Sirds starp sirdīm" (1900), "Dzīves straumē" (1902), "Dzīve un sapņi" (1904), "Zelta adata" (1906), atsevišķi izdoti stāsti "Pērļu zvejnieks" (1895), "Brūklenāju vaiņags" (1904).
Poruka dzejā blakus meditatīvai lirikai (dzīve un nāve, dievība un zemes dzīve, nesasniegtā un nebijušā motīvs, sapnis un realitāte) emocionāli piesātināta ir mīlestības lirika, kurā dominē sapņaina un ekstātiska pielūgsme, garīgās šķīstības alkas un elēģisks "pasaules sāpju" rūgtums. Liela daļa Poruka intīmo un apceres dzejoļu ir latviešu klasiskās dzejas šedevri, daudziem komponēta mūzika (īpaši daudz Emīla Dārziņa dziesmu). Poruka dzeja rāda galvenokārt viņa personības romantiski grūtsirdīgo, eksistenciāli traģisko un platoniski metafizisko šķautni, mazāk viņa prozai raksturīgo analītisko pieeju dzīvei, cilvēkam, pasaulei. Poruka dzīves laikā grāmatā izdota poēma "Zilizana sirdsdedze" (1905), lirika – krājums "Dzejas" (1906).
Poruka lugā "Hernhūtieši" (periodikā 1895) mākslinieciski plakātiskā formā tēloti patriarhāli reliģiskās un buržuāziski pragmatiskās paaudzes konflikti, veidojoties jaunām vērtīborientācijām 19. gs. beigu Latvijā. Poruka dramaturģiskās skices veidotas kā dialogi un monologi par personības suverenitāti, eksistenciālo traģismu un morālā imperatīva nepieciešamību. Poruka literārās apcerēs un recenzijās, rakstos par sabiedrību un kultūras aktualitātēm uzsvērta vispārcilvēcisko ētisko un mākslas vērtību prioritāte un nepieciešamība tās pārmantot."

Vecgrāvis, Viesturs. Jānis Poruks. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

Daimons, Nemo, Adagio

Druviena

Lauciņu kapi
Sākotnējā apbedījuma vietā uzstādīta piemiņas plāksne "Še dusēja Jānis Poruks no 1911.–1924. g.".

1930
Rīgas Otrie Meža kapi
Jāņa Poruka kapa piemineklis veidots no gaiši pelēka Somijas granīta. Tēlnieks Teodors Zaļkalns.

1881–1885
Druvienas pagastskola
"Vecā skola", Druviena

1885–1887
Liezēres draudzes skola
Liezēre

1888–1889
Cēsu apriņķa skola
Lielā Skolas iela 6, Cēsis

1889–1892
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Mācījies Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā

1893–1894
Drēzdene
Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā studējis galvenokārt klavierspēli, mūzikas vēsturi, pašmācības ceļā arī filozofiju. Studējis ar mecenāta Hermaņa Vestermaņa materiālo atbalstu.

1897–1899
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis ķīmiju

1901–1905
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis komerczinātnes

1894
Laikraksts "Mājas Viesis" (1856–1910)
Rīga
Ar pārtraukumiem strādāja laikrakstā "Mājas Viesis".

1894
Žurnāls "Mājas Viesa Mēnešraksts" (1895–1905)
Rīga
Ar pārtraukumiem strādāja žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts".

1924
Rīgas Otrie Meža kapi
1924. gadā pārapbedīts Otrajos Meža kapos.

1911–1924
Lauciņu kapi
Sākotnēji apglabāts Cēsu Lauciņu kapos, 1924. gadā pārapbedīts.