Jānis Ozols

Dzimis zemnieka ģimenē.

CITTAUTU AUTORU DARBU TULKOJUMI

Pirmais tulkojums
1941: J. Germana "Stāsti par pirmo čekistu"

Citi tulkojumi
1948: E. Kazakeviča "Zvaigzne"
1949: V. Jevgeņjeva-Maksimova "Ņekrasovs"
1950: A. Pervenceva "Gods no jaunības dienām"
1950: V. Jermilova "Antons Pavlovičs Čechovs"
1952: N. Nikolajeviča Ņikitina "Ziemeļu Aurora"
1952: V. Galaktionova, A. Agranovska "Lielās celtnes rīts"
1954: A. Irošņikova "Dņepras krastos"
1959: A. Novikova-Priboja "Cusima"
1959: V. Koroļenko "Mana laikabiedra dzīves stāsts" (1–2)
1960: V. Zakrutkina "Pasaules radīšana"
1960: V. Jermilova "Antons Čehovs, 1860–1904"
1962: S. Mukanova " Dzīves skola"
1963: A. Poļeščuka "Alekseja Aleksejeva kļūda"
1963: V. Koževņikova "Diena trauksmainā"
1963: M. Bubennova "Ērgļu stepe"
1964: V. Tendrjakova "Tiesa"
1964: G. Serebrjakovas "Dzīves virsotnes"
1964: P. Niļina "Cauri kapsētai"
1965: A. Šaļimova "Dārdu aizas noslēpums"
1965: A. Koptelova "Diženais sākums"
1967: J. Tomina "Burvis pa pilsētu staigā"
1967: N. Dubova "Uguns pakulās"
1969: V. Ļidina "Savas sirds ēna"
1969: N. Dubova "Bēglis"
1970: V. Jana "Liesmas virs kurgāniem"
1972: J. Semjonova "Septiņpadsmit pavasara mirkļi"
1972: A. Pisemska "Vecā Lielmāte" (kopā ar A. Baugu)
1975: M. Šolohova "Viņi cīnījās par Dzimteni"
1975: V. V. Ardamatska "Atmaksa"
1980: "Par Ļeņinu: stāsti un dzejoļi bērniem" (kopā ar A. Brīveri un H. Kanāli)
1983: A. Čehova "Puikas" (kopā ar A. Plaudi un V. Grēviņu)

SASTĀDĪTĀJS

1955: krājums "Latviešu sakāmvārdi un parunas" (kopā ar J. Niedri)
1958: "Daži latviešu leksikas materiāli"
1966–1970: A. Čehova "Kopoti raksti" (1–10; tulkojis "No Sibīrijas", "Sahalīnas sala" u. c., sastādījis bibliogrāfiju)
1970: V. Dāvida dzejas izlase "Dvēseles iela"

PAR JĀNI OZOLU

"Man šķiet, ka katram cilvēkam, kuru varam apzīmēt ar vārdu "personība", ir sava melodija; savs dvēseles strāvojums. Jānim Ozolam tā ir klusuma melodija. Tajā nereti izšķiļas mazas ironijas dzirkstis, taču to dzēltīgums nekad nevēršas pret citiem, bet drīzāk gan ar vieglu smeldzi vēršas pret sevi pašu. 
Manī visus šos ilgos gadus nav zudusi paļāvība uz Jāni Ozolu. Ticu, ka viņš ir īsts cilvēks, kas nekad nemēdz apskaust vai nopelt savus darba biedrus, un, ja kādam vajadzīga palīdzība, ko var dot Jānis, viņš nekad neatteiksies to darīt."

Kliene, Elija. Klusais darba darītājs. Karogs, nr. 12, 01.12.1973.

"Atmiņa glabā viņa silto smaidu, gatavību jebkurā brīdī sniegt palīdzīgu roku. Mums, kas piecdesmitajos gados sākām apgūt daiļliteratūras tulkošanas prasmi, viņš dažkārt draudzīgās pārrunās, pusē nopietni, pusē jokojot, pameta arī vienu otru padomu, kas neattiecās tieši uz tobrīd apspriežamo; atceros viņa ieteikumu – netiekties pēc maizes bez garozas, vai arī – neskopoties ar labu vārdu, lai tas neatskanētu vienīgi jubilejas reizēs vai, stāvot pie kapa. 
Pats ar jūtīgu, atsaucīgu sirdi, kam ilgi un sāpīgi smeldza jebkurš raupjāks pieskāriens, viņš bija taktisks attieksmē pret citu kļūmēm. Ilgu laiku korekti un smalkjūtīgi vadot Tulkotāju sekcijas darbu Rakstnieku savienībā, Jānis Ozols bija tikpat prasīgs pret sevi kā citiem viena darba darītājiem. Tas izpaudās tiklab rūpēs par valodas tīrību, kā apspriedēs sekcijā vai arī rakstos periodikā. Zinīgs, ar dziļi apzinātu atbildības sajūtu darbā, labvēlīgs, asprātībā dzirkstošs ikdienā."

Lūse, Ērika. 3. decembrī daiļliteratūras tulkotājam Jānim Ozolam būtu 80. Literatūra un Māksla, nr. 48, 02.12.1983.

PAR JĀNI OZOLU KĀ TULKOTĀJU

"Jānis Ozols ir čakls palīgs mūsu laikrakstam. Allaž precīzs, rūpīgs, allaž liela pienākuma cilvēks. Cik reižu nav gadījies redakcijas uzdevumu paveikt krietni īsā laika sprīdi, bet viņš vienmēr ar to ticis galā. Viņš ne tikai tulko, bet arī bibliotēkā mums meklē īsos stāstus, ierodas redakcijā ar ierosinājumiem. Un nāk ar prieku, jo nav taču lielākas laimes par darbu, kurā cilvēks var ielikt sirdi. Tādā darbā nemanot aizrit stundas. Un ir pat tā: jo uzdevums grūtāks, sarežģītāks un vairāk pūļu prasa, jo lielāks gandarījums par paveikto. Tā Jānis Ozols var teikt par tulkotāja darbu.
Jo rakstnieka doma krāsaināka, valoda sulīgāka, salīdzinājumi spilgtāki – kā M. Solohovam, V. Zakrutkinam – jo grūtāk, bet vakarā negribas nemaz sākto likt nost. Uz baltās loksnes ar zīmuli pirmoreiz rakstītās rindas tā vien prasās slīpējuma, krievu valodai vairāk atbilstoša latviešu vārda... Tāpēc arī Jāņa Ozola mīļākie krievu autori ir tie, kas spēcīgās, spilgtās krāsās ataino dzīvi. Grūti, bet skaisti ir meklēt šai paletei līdzīgas tulkojumā."

Roze, L. Aicinājums. Cīņa, nr. 294, 15.12.1963.

"Viņa lielās valodas zināšanas, labā gaume, bagātīgais apvidus vārdu klāsts pavēra viņam plašu ceļu. Rūpēdamies par latviešu valodas bagātināšanu, viņš ierosināja sastādīt sinonīmu vārdnīcu un rosīgi piedalījās šai darbā. Kopā ar Jāni Niedri viņš laida klajā "Latviešu sakāmvārdu un parunu" krājumu, un mēs, tulkotāji, vajadzības brīžos vienmēr meklējam viņa grāmatiņu "Daži latviešu leksikas materiāli", lai atrastu nepieciešamos apvidus vārdus un to sinonīmus. Mēs pārlasām viņa tulkotos A. Čehova un A. Pisemska stāstus, V. Zakrutkina "Pasaules radīšanu" vai A. Kopfelova romānus un priecājamies per trāpīgajiem apzīmējumiem, par sulīgiem izteicieniem. Viņš gadiem ilgi bija ideāls tulkotāju sekcijas biroja sekretārs un vēlāk pašaizliedzīgs sekcijas priekšsēdētājs. Ar lielu rūpību viņš vadīja sekcijas sēdes, atsaucīgi uzklausīja katru biedru, ar siltu smaidu sniedza palīdzīgu roku."

Bauga, Anna. Jānis Ozols. Literatūra un Māksla, nr. 9, 01.03.1975.

tulkotājs

–1923
Priekuļu lauksaimniecības vidusskola
Priekuļi

Drustu draudzes skola
Drusti

Pētera I reālskola
Kronvalda bulvāris 1, Rīga

1924–1932
Latvijas Universitāte
Rīga
Studējis lauksaimniecību.

1925–1941
Zemkopības ministrija
Rīga

1942–1946
Rīga
Bijis grāmatvedis, taksators, zemes ierīkotājs.

1951–1975
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs.

1975
Raiņa kapi