Jānis Māliņš

Dzimis Valmieras pagastā.
Mācījies Valmieras ģimnāzijā.
Bijis pašdarbības aktieris un režisors.
Bijis referents Arodu savienības Vidzemes novada pārstāvniecībā "Atpūta un dzīvotprieks".
Otrā pasaules kara beigās iesaukts darba dienestā, bijis smagās pretgaisa artilērijas 37. rezerves nodaļas (latviešu) ierindnieks. Nokļuvis karavīru nometnēs Beļģijā un Francijā, atgriezies Latvijā.

Strādājis bibliotēkās un grāmatnīcās.
30. gadu beigās: žurnāla "Sievietes Pasaule" līdzstrādnieks.
Vācu okupācijas laikā (1941–1942. gada 31. decembris): Valmieras bibliotēkas pārzinis.
Pirmais publicētais dzejolis – “Jauno zemnieku 10 gadu gruntniecības
svētkos” laikrakstā "Latvija" 1932. gada 1.­–5. jūlija numurā.
1932: rokrakstā palicis 1932. gadā iesākts dzejas krājums "Pirmie soļi
pretim Sapņu valsts Dailes kalnam".
1934: sarakstījis lugu "Sarautās stīgas"
un drāmu "Mirstošais gulbis".
1939: Valmierā autora izdevumā iznācis patriotisku dzejoļu krājums "Atzīšanās".
1940: iznīcinājis daudzus iesāktos darbus.
1944: Publicējies garīgo dziesmu kopkrājumā "Dzīvei un mūžībai".
Leģionāra gaitās rakstījis dienasgrāmatu
(Vācijā, Beļģijā, Francijā, Polijā) ar virsrakstu "Karavīra gaitās..."; ar nosaukumu "Kāpēc?" 1994. gadā tā daļēji publicēta Valmieras laikrakstā “Liesma” (6. jūlijs–9. augusts, publikāciju sagatavojis Andris Briedis).

Par dzejas krājumu "Atzīšanās":
"Pavisam negatavs – un cik liekas – pilnīgi veltīgi dzejas lokā laužas Jānis Māliņš, kas pats izdevis pirmo krājumu – Atzīšanās. Tā pats pirmais dzejolis, jau skaidri norāda, ka mums darīšana ar diletantu. Lūk, it nepanesamā savārstījuma otrā kvarta: "Tev šodien arājs nes tās svēti dziļās jūtas, kas viņa senču krūtis važās kaltas bij. Tās tagad brīvi sveicot mirdz kā viļņu putas, Un tevi slavas staru oreolā vij."
Cilvēks, kas ar cieņu, ko tauta jūt pret savu Prezidentu, senčiem un arājiem, tā rīkojas, nesajēgdams ne rīta, nedz vakara, laikam gan ir un paliks tikai diletants. Kā Vadonim, tā arī 15. maijam un Latvijai veltītie panti tā sabojāti no nejēdzībām, ka tos pretīgi pat recenzentam izlasīt. Nejēdzību pilna ir arī tālākā grāmatas daļa un jānožēlo vienīgi tas, ka Māliņš nav kautrējies ķerties klāt mums visiem cienījamām lietām.
Pēc visa tā viņi gan sevi nosoda, izteikdamies grāmatas 26. Ipp. "Vēstulē uz laukiem" šādi:
"Negaidiet – esmu par lieku jau kļuvis,
Nespēšu līdzi jums vālu vairs vest.
Esmu kā ābols, kas serdē ir puvis,
Tādu vairs atliek tik mēslainē mest."
Ja nu autors tā vēlas, lai tad viņš tur līdzi ņem arī šo "Atzīšanos".

Raisters, Ēriks. [Par jaunākajām grāmatām.] Tēvijas Sargs, 1940, 26. janvāris.

literāts

Valmieras ģimnāzija

Arodu savienības Vidzemes novada pārstāvniecība "Atpūta un dzīvotprieks"
Referents

1938
Žurnāls "Sievietes Pasaule"
līdzstrādnieks

1941–31.12.1942
Valmieras bibliotēka
Valmiera
pārzinis

1944–1945
Francija
Otrā pasaules kara beigās iesaukts darba dienestā, bijis smagās pretgaisa artilērijas 37. rezerves nodaļas (latviešu) ierindnieks. Nokļuvis karavīru nometnēs, uzturējies Vācijā, Beļģijā, Francijā, Polijā, atgriezies Latvijā.