Jānis Kārkliņš

Dzimis lauksaimnieka ģimenē.

Pirmā pasaules kara laikā bijis kara korespondents.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1907: pirmā publikācija – laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" literārajā pielikuma publicēts dzejolis, kas parakstīts ar"J. K."; tieši tāpat parakstīts laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" 1908. gada Ziemsvētku numurā publicētais viencēliens "Ziemas svētku vakarā".
1908: dzejolis "Pār melnām dzelmēm" laikraksta "Rīgas Apskats" feļetona pielikumā, 85. numurā.

Literārie darbi
1911: dzejas krājums "Lāpa'" .
1913: dzejas krājums "Darba balsis".
1917: dzejas krājums "Kad lielgabali runā".
1922: dzejas krājums "Mēnešnaktis".
1938: dzejas krājums "Aplis pār krustu".
1938: īsprozas krājums "Kristus leģendas".

1937: ceļojumu grāmata "Trejdeviņās valstīs"(1–2).
1937: ceļojumu iespaidu grāmata "Leģendārā un modernā Palestīna".
1939: "Atlantīda".
1962: atmiņu grāmatā "Latvijas preses karalis".

1919–1937: žurnālists laikrakstā"Jaunākās Ziņas" (atbildīgais redaktors 1921–1928).
1924–1937: žurnāla "Atpūta" atbildīgais redaktors.
1924–1928: vadījis žurnāla "Atpūta" mākslas un kritikas nodaļu.

Strādājis Latviešu palīdzības komitejā Stokholmā.
1968–1973: "Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas" redaktors.

ĀRZEMJU AUTORU DARBU TULKOJUMI

1922: Balzaks Onorē de. Mīlestība zem maskas jeb Laime un neapdomība : romāns (Valmiera, Cēsis: Dūnis).
1941: Gergelis, Šandors. 1514: vēsturisks romāns (no krievu valodas; Rīga : VAPP Daiļliteratūras apgādniecība)

No vācu valodas
1942: Kellers, Gotfrīds. Zaļais Indriķis : romāns 4 daļās. 1. un 2. daļa (kopā ar Paulīni Bārdu; Rīga: Latviju Grāmata).
1942: Grosser-Rilke, Anna. Neaizmirstamas skaņas (Rīga: A. Krolla apgāds).
1944: Grimms, Jākobs, Grimms, Vilhelms. Vācu tautas pasakas (Rīga: Mantnieka apgāds).

1975. gada 19. augustā Raiņa un Aspazijas Fonds izsludināja Jāņa Kārkliņa vārdā nosauktu stipendiju par pētījumu "Nāves un dzīvības tēma Raiņa un Aspazijas darbos".

Par dzejas krājumu "Lāpa" (1909)

""Lāpā" deg dzejnieka revolucionārās jaunības romantikas uguns. Kamēr citi dzejnieki tai laikā piegriezās dabas idillei, Kārkliņu pievelk sabiedriski-revolucionāra romantika. Romantiķis viņš tā tad ne mazākā mērā, tikai no citas puses. Romantiķis viņš tā tad ne mazākā mērā, tikai no citas puses. "Lāpā" vietām ietrīcas patiesa un sirsnīga sajūsma, īpaši ievada dzejoli "Vēlēšanās": dzejnieks vēlas tikai vienu karstu dzirksti iedegt saltos vējos izdzisušo sirdīs, tik vienu spožu zvaigzni rādīt tālā ceļā pagurušo acīm, tikai vienu dzīvu vārdu teikt jaunas dzīves izslāpušo ausim. Tomēr visā visumā "Lāpa" ir tikai vēlīnas atskaņas no Raiņa "Vētras sējas" un arī no Akuratera, Skalbes, Jēkabsona u. t. t. "Vētras dziesmām". Kā tur, tā ari te tie paši sarkanie kāvi, pavasara pali, sārtie ziedi, savaņģots vanags un citi pazīstami elementāras revolucionāras romantikas simboli. Turklāt forma dzejniekam te pārāk pelēka, izteiksme trūcīga un nolietota. "Lāpā" dzejnieks vēl pats sevi nav atradis."
Ērmanis, Pēteris. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1924, Nr. 8.

Par dzejas krājums "Darba balsis" (1913)

".. dzejoļu krājums "Darba balsis" (1913) rāda dzejnieka piegriešanos darba un pilsētas skarbajai dzejai. No primitīvi-revolucionārās romantikas viņš nu it kā būtu atsvabinājies. [..] Vispār "Darba balsīs" tikpat kā nemaz neredzam uzvarošo, savu spēku apzinošo, nākotnes cerības glabājošo proletārieti. Skumja nespēka un posta sajāta, dziļš rūgtums un klusi smejoša ironija tās galvenās skaņas šai grāmatiņā. Kārkliņa arājs, sējējs, pļāvējs, meitene, rokpelnis, ceļtaiši, fabrikas strādnieks, bezdarbnieki zin tikai vaidēt, nopūsties un klusi lādēt. [..] Formā, salīdzinot ar "Lāpu", Kārkliņš progresējis, lai arī ne sevišķi."
Ērmanis, Pēteris. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1924, Nr. 8.

Par dzejas krājumu "Kad lielgabali runā" (1917)

".. dzejā arvien vairāk ieskanējās kara motīvi. Bet šie nebij cīņas un dārdoša patriotisma vaj sociālisma motīvi. Tās bij klusi-maigas un žēlas cilvēcības skaņas, tur bij sāpes par lielo postu un lielajiem upuriem, tur bij arī jauna cerības rīta blāzmojumi. [..] Grāmatā "Kad lielgabali runā" Kārkliņš pirmo reiz parādīja savu talantu. Tas ir klusi-sirsnīgs, maigi-vienkāršs, romantisks talants. Un arī tā vīrišķība, kas redzama grāmatas pēdējā daļā, ir klusa vīrišķība."
Ērmanis, Pēteris. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1924, Nr. 8.

Par dzejas krājumu "Mēnešnaktis" (Rīga: Valters un Rapa, 1922)

"Ar savu jauniznākušo dzejoļu krājumu Jānis Kārkliņš diezgan krasi norobežojas no saviem iepriekšējiem darbiem, kļūdams sirsnīgāks, intīmi dziļāks un, reizē ar to, ari patiesāks. Man gribētos pat teikt, ka "Mēnešnakšu" labākās lappuses uzrakstītas tādā pasaules un dzīves izjūtā, kāda izpaudās jau pašos
pirmos Kārkliņa dzejoļos, bet kuru viņš ilgu laiku mēģināja sevī apslāpēt. Tā ir viegla sapņainība, aiz kuras plīvura slēpjas dziļš traģisms, dvēseles vientulība un neapmierinātība. [..] Dzejnieks vairāk kavējas pie pagātnes, kur viņa radošā un romantiski disponētā fantāzija atrod vairāk krāšņuma, jūtas brīvāka. [..] "Mēnešnaktis" var izlasīt ar interesi, jo viņās dzejnieks atklāj savas sirds patiesīgumu. Šis krājums arī liecina, ka Kārkliņš atkal ir sevi atradis un ka viņš šinī virzienā nepaliks bez redzamiem ieguvumiem."
Rozītis, Pāvils. Jānis Kārkliņš. Ritums, 1922, Nr. 4.

Par atmiņu grāmatu "Latvijas preses karalis" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1962)

"J. Kārkliņš attēlo "Jaunāko Ziņu" attīstību no mazas kapeikas avīzes 1911. gadā līdz Latvijas lielākam preses orgānam neatkarības gados. Atmiņas rakstītas daudzu īsu nodaļu veidā, kas vel tītas "J. Z." izdevējiem, redaktoriem un līdzstrādniekiem. Garajā personu galerijā, kuras autors attēlo, lielā pārsvarā
rakstnieki un mākslinieki. [..] J. Kārkliņa grāmata rakstīta labā latviešu valodā, tai dots feļetonisks stils un saturā lasītāju uzjautrina daudz komisku atgadījumu."
Kalniņš, Bruno. "Jaunāko Ziņu" laiki. Brīvība, 1962, Nr. 6.

"Ja kāds Kārkliņa grāmatā meklētu kaut cik bagātākas atmiņas par pašām Jaunākām Ziņām, tad tas pievilsies, un jānožēlo, ka ilggadīgais atbildīgais redaktors izvairījies runāt par lielā dienas laikraksta tīri profesionālām un techniskām lietām. Toties Jaunāko Ziņu atmosfairu viņš centies attēlot ar atmiņām par
laikraksta galveno darbinieku un līdz strādnieku pulku. Tā radusies gara virkne skicētu portretu, kur ieraugām daudzus latviešu kultūras darbiniekus un politiķus, arī saimnieciskus uzņēmējus vai vienkāršus, bet kaut kādā ziņā zīmīgus darba cilvēkus, citreiz gan slaistus un ērmīgus savādniekus. Šad tad portretu skicētāju vilinājis anekdotiskais, pat piparoti pikantais, bet visumā skices interesantas. Gaužām raksturīga Kārkliņa cenšanās pabeigt portretējamās personas izgaismojumu ar aicinājumu atturēties notiesāšanas."
Rudzītis, Jānis. Atbildīgā redaktora atmiņas. Latvija, 1962, 25. aug.

rakstnieks
žurnālists