Jānis Kairēns

Ap 1920: dzejas publicētas laikrakstos "Latvijas Kareivis" un "Brīvā Zeme". 

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "KONTRASTI" (JAUNĪBA, 1925)

"Jānis Kairēns ar grāmatu "Kontrasti" paceļas diezgan lielā augstumā pār citiem šai recenzijā apskatāmiem dzejniekiem un "dzejniekiem". Viņam sava nenoliedzama klusa, inteliģenta īpatnība, kura izteicas lēnā, bet rūgtā pesimismā un drūmā dzīves un paša dvēseles apcerē. Gan Kairēns mēģina beigās nākt pie izlīdzinošām atziņām, tomēr var jaust, ka tumsa no dvēseles nav zudusi. Un no diviem apdziedātiem tēliem: Valdnieka un Nolādētā, garā tuvāks autoram beidzamais — Nolādētais. Patīkami redzēt autorā dziļu, pārvērtējošu skepsi par zināmo, sludināto "jauno laikmetu". Dzejnieks par šo jauno zelta laiku var tikai teikt: "Tu pievīlis mūs esi arī. / Melns purpurā kā karalis, — / Tik ciešanas tu vairot vari, / Spēks rupjais ideāls tavs viss." (..) Kairēns redzams atklātībā jau no 1919. gada, bet jaunā dzejnieka progress diemžēl vēl virzās uz priekšu diezgan gausi, īpaši izteiksmē bieži vien vēl sastopamas dažādas neveiklības, un svešu dzejnieku iespaids arī šur tur vēl jūtams, īpaši Sudrabkalna. Vispār Sudrabkalna iespaids mūsu jaunākā lirikā kļuvis liktenīgs; sekodami Sudrabkalnam, jaunie dzejnieki bieži pazaudē sevi. No sirds novēlu Jānim Kairēnam augt un attīstīties, jo dvēselē viņš bagātāks un inteliģentāks, nekā piem., Marģers Tanks vai Jānis Mednis."

Ērmanis, Pēteris. Jaunie dzejnieki. Latvju Grāmata, Nr. 4, 01.07.1926.

"Formālā ziņā viņas nesniedz neko jaunu. Viņš turas pie klasiskās dzejas tradīcijām, cenzdamies vispirms iegūt labu, noteiktu pantu. Jāatzīst, ka tas viņam, ar maz izņēmumiem, arī izdevies. Mums ir maz tik pesimistiski noskaņotu dzejnieku, kam dzīves noliegšana jau top par reliģiju. Vesela rinda dzejoļu, piem., "Pēdējā zvaigzne", "Apnikumā", "Bezizeja" u. c, runā tikai par izmisumu, šaubām, sāpēm un dzīves apnikumu. Kairēnam ir pārsvarā prātnieciskais elements pār lirisko. Ar novērotāja pētnieka skatu viņš iedziļinās dzīves parādībās, uzsver par visām lietām viņu negatīvās puses, līdz nonāk pie slēdziena: dzīvei nav nekādu apzinātu mērķu; cilvēce nezin, kādēļ tā dzīvo; netaisnība, gadījums valda pasauli, katra cilvēka mūžs ir nebeidzamu vilšanos un nelaimju virkne. Šādi panti sastāda 3 /4 no visas grāmatas. Tikai tad, kad dzejnieks pieskaras mīlestībai, dabai, "Kontrasti", "Jaunā lopu meita", "Baltais mors", "Zirga nāve", "Vecā lopu meita", "Gana zēna vasara", viņā atmirdz gaišāki momenti. Šie dzejoļi arī pieder pie vērtīgākiem visā krājumā. Varbūt pesimisms ir pārejošā parādība un Kairēns ar laiku no tā atsvabināsies. Vismaz to varam nojaust no pēdējiem dzejoļiem grāmatā, kā: "Laimes kalējs", "Patētiska atziņa" u. c. Te jau dzirdam atziņu, ka mērķis ir tiekšanās, meklēšana pēc labā, kaut arī tas nav sasniedzams."

Šops, K. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5/6, 1.05.1926.

literāts

Jānis Kairens