Par rakstnieka personību
"Būdams dramaturgs pēc aicinājuma, kurš dzīvē vispirms saredz tās dramatismu un kura darbības kredo nosaka dziļa patiesīguma izjūta, J. Jurkāns nemāna ne sevi, ne citus ar ilūzijām. Ar nežēlīgu atklātību (bet nekad ciniski!) viņš pasniedz sabiedrībai savas lugas kā spoguli, kurā tā spiesta ieraudzīt pati savu dīvaini kroplo seju. Tā ir šoka terapija, bezgala sāpīgs process, ko veic rakstnieks, nevis cerēdams gūt labvēlīgu rezultātu, bet iekšējas nepieciešamības vadīts."
Vārdaune, Dzidra. Jānis Jurkāns. Latviešu rakstnieku portreti. 70.-90. gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 9.-10.lpp.
Par māksliniecisko izteiksmi
"Rakstnieka pirmajos darbos konsekventi iezīmējās jaunu mākslinieciskās izteiksmes iespēju meklējumi; tajos aktualizēta modernisma, īpaši viena šīs mākslinieciskās sistēmas virziena – simbolisma estētika, oponējot latviešu dramaturģijā tolaik dominējošam reālismam. Vienlaikus Jurkāna daiļradē, pievēršoties arī ļoti konkrētu, detalizēti atveidotu sadzīves reāliju klātbūtnei, aktualizēti naturālisma elementi. Tādējādi nostiprināta rakstnieka savdabīgā mākslinieciskā pasaule, ko nosaka divu virzienu – simbolisma un naturālisma mijiedarbe."
Kalnačs, Benedikts. Jānis Jurkāns. Hausmanis, Viktors, Kalnačs, Benedikts. Latviešu drāma. 20. gadsimta otrā puse. Rīga: Zinātne, 2006. 389. lpp.
Par dramaturģijas un teātra saikni
"J. Jurkāna dramaturģiju būtiski ietekmējusi rakstnieka ciešā saikne ar teātri, kura sarežģīto un brīnumaino dabu viņš vērojis un iepazinis no iekšienes. Teātra fakultāte ir devusi teorētisko pamatu – zināšanas, kas pārbaudītas praksē – aktiera darbā. Tāpēc dramaturgs apzinās ne vien teātra mākslas plašās iespējas, bet arī tās stingros pamatlikumus. J. Jurkāns veido savas lugas kā režisors, kas jau rakstīšanas procesā spēj paredzēt, kā katrs atsevišķais dramatiskā darba komponents atdzīvosies kopējā skatuves ainā."
Vārdaune, Dzidra. Jānis Jurkāns. Latviešu rakstnieku portreti. 70.–90. gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 11. lpp.