Par dzejoļu krājumu "lietus pār kanālu e" (Neputns, 2009)
"Hvoinskis pieder pie tiem autoriem, kuru sakarā nākas lietot apzīmējumu "sirreālistisks" vai "radikāli asociatīvs". Domājot par viņa poētikas līdzību ar citiem pajauniem autoriem, pirmais nāk prātā Andris Ogriņš un viņa pagājušā gada debijas krājums "Es zvēru pie kraukļiem" ar pagarajiem, fragmentārajiem verlibra tekstiem, taču uzreiz redzamas arī atšķirības – Hvoinskis, atšķirībā no Ogriņa daudz konkrētāk iezīmē dzejoļa asociatīvo lauku, turklāt nepaļaujas uz tēla pašvērtīgo spilgtumu, cenzdamies to veidot tā, lai lasītājā izraisītu attiecīgas sajūtas."
Vērdiņš, Kārlis. Debijas grāmata ar jūras smaržu.
Diena, Nr. 229, 2009.
Par dzejoļu krājumu "Mūza no pilsētas N." (Neputns, 2019)
"Hvoinskis apzināti izaicina (patiesībā tas ir viņa vienīgais darbs ar šo krājumu) mūsu atmiņās ("atmiņas ir tās kuras tev traucē pārvietoties aizmirst dzīvot" (57. lpp.)) to slāni, kas šķiet tuvu neapzinātajai pieredzes daļai un kas tādēļ sūta mums dažādus skaidri apzināmus un klasificējamus, lai arī it kā nevērīgi izbārstītus impulsus, kuri katra lasītāja apziņā neglābjami izsauks kādas konkrētas asociācijas – emocionālas, tēlainas vai pat izsakāmas. Tādējādi vienlaikus ir nojaušams, ka arī dzejniekam pašam ir kaut kas "slēpjams", kas izraisa emocijas un dara viņu gudru. Lasītājs it kā saņem arī simulētu impulsu dažādos līmeņos rezonēt, izvērst šo tēlu un emociju materiālu, gūstot estētisku baudu no paša procesa, kas šķiet nebeidzams."
Skulte, Ilva. Tumšais, plastiskais prāts.
Punctum, 25.02.2020.