Ivars Lindbergs

Tēvs Latvijas armijas kapteinis Artūrs Lindbergs, brālis Jānis Lindbergs.

1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
1949: izceļoja uz Austrāliju, nodzīvoja Pertā piecus gadus un Melburnā gandrīz desmit gadus.
1963: 14. novembrī kāpa kuģī, lai dotos uz dzīvi ASV, ceļā devās ar pirmo sievu ķīmiķi Ingrīdu Lindbergu (dzimusi Eglāja), dēli Ingmārs un Andis; māte un brālis Jānis Lindbergs palika Pertā. Apmetās uz dzīvi Čikāgā.
1965: vasarā pārcēlās uz dzīvi Sanfrancisko, iesaistījās jaundibinātā mazā teātra Sanfrancisko izrādē Laimoņa Siliņa vadībā.
1979, 1988: vasarā viesojās Latvijā.

Otrā sieva ārste Vija Lindberga.

Literārā darbība

1958: 21. jūnijā pirmā publikācija laikrakstā "Austrālijas Latvietis", dzejolis "Kāds vakars".

Dzejas krājumi un izlases
1961: dzejas kopa kopkrājumā Kvintets.
1967: Starp atnākšanu un aiziešanu.
1976: Per mani pirmo, man tālāk mājas!: dzejlapa.
1992: Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi: izlase.
2002: Noklīduša Torņa kalna puikas dziesmiņas: izlase.

Līdz 1957: piedalījās Pertas latviešu dramatiskās kopas izrādēs, bija kopas administrators; no 1957: piedalījās Melburnas Latviešu teātra iestudējumos.
Vadījis Austrālijas Latviešu studentu apvienību.
Līdzdarbojies Mazā teātra Sanfrancisko darbībā kā aktieris un režisors.

Organizējis un vadījis Rakstnieku cēlienus Latviešu dziesmu svētku laikā ASV, piedalījies dažādos rakstnieku sarīkojumos, stāstījis par padomju Latvijas dzeju, lasījis turienes autoru dzeju, tostarp, jau 1968. gadā Māra Čaklā dzeju.
Apmēram 10 gadu līdz 1987., 1988. gadam, dzīvodams un strādādams Sauda Arābija, nedzejoja, bet pēc atgriešanās uz dzīvi ASV, atgriezās arī literārajā dzīvē un pie literārās jaunrades.

"Tas bija mans tēvs, kas manī pamodināja cieņu un mīlestību pret grāmatām, un, vēl pamatskolā mācoties, man patika dzeja, [..] dzejošana man ir nepieciešama, neatdalāma no manas eksistences. Bieži nožēloju, ka nevaru savai literārai darbībai veltīt vairāk laika." Literatūra un Māksla, Nr.49 (02.12.1988)

2007: 15. septembrī laikrakstā "Laiks" publicēts fragments no topošās grāmatas "Torņakalna puika dodas pasaulē".

Par dzejas krājumu"Starp atnākšanu un aiziešanu" (Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1967)

"Ivars Lindbergs ir izteikti dumpīgs un reizē ļoti pesimistisks dzejnieks. Viņš spilgtāk nekā daudzi citi pārdzīvo atsevišķā cilvēka un visa mūsu laikmeta traģisko un drūmo reālitāti. Pret šo realitāti viņš saceļas gan ar rezignāciju, gan ar sāpīgu dvēseles plosīšanos, jau iepriekš tomēr zinot, ka viss veltīgi. [..] Ivara Lindberga dvēseles traģisms kāpinās ar mūslaikam raksturīgo izolētības pārdzīvojumu. [..] Lindberga dvēseles ciešanu dziļākā sakne, manuprāt, ir tā, ka viņš kā tipisks mūsdienu cilvēks ir pārāk intelektuāls. Mūsdienu cilvēka varā ir pārveidot dabu, mechanizēt dzīvi, iespēja masveidā iznīcināt savus līdzcilvēkus, bet jūtu dimensija – piemēram, just līdz vai būtiski mīlēt – mūsdienu cilvēkā samazinājusies. Daudzi no mums to neapzinās, bet Ivaru Lindbergu šī situācija pilda ar nevaldāmu izmisumu, dusmām un naidu. [..] Ne dumpošanās pret civīlizāciju, pret naudu, pret kariem un citām dzīves nejēdzībām nav jauni temati dzejā. Savā "idejiskā abstrakcijā" mazākam talantam tie viegli būtu tikai skaistas frāzes. Ivars Lindbergs tomēr pārliecina, jo viņa "izmisums, dusmas un naids" (85. lp.) ir īsts un neviltots. Ivara Lindberga dzejā netrūks tēlaini spilgtu, uzskatāmu priekšstatu, bet visumā viņš bieži lieto arī abstraktus, vispārīgus jēdzienus, piemēram, esamība, bezgalība, skaistums, esmes moments, brīdis reālais u. t. t. [..] Ivars Lindbergs ir dzejnieks ar spēcīgu un īstu, kaut arī drūmu, pesimistisku dvēseles pamattoni. Viņš skaidrāk nekā jebkurš cits mūsu dzejnieks atklājis tos faktorus un problēmas, kas tik daudziem šī laika cilvēkiem liek justies it kā pastardienas priekšvakarā — trauksmainiem, neapmierinātiem un dziļi nelaimīgiem."
Valtere, Nora. Dumpīgs un laikmetīgs dzejnieks. Latvija Amerikā, 1968, 24. janvārī.

Par dzejas krājumu "Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi" (Rīga: Liesma, 1992)

".. dzejai ir pašai savai ģeogrāfija, un Lindberga dzejā centrālo vietu ieņem "piederēšana tur, kur tev nepieder nekas (..), līdz mute jūt atkal īstās zemes garšu un acis īstās jūras sāļumu". Viens no sāpīgākajiem dzejoļiem krājuma – "Mēs viņu pazinām kā Švalbīti..." portretē latvieti, kurš nav spējis izdzīvot svešajā pusē, samierināties un pārveidoties, un kura mūžu Austrālijā noslēdz "zem koka trīspadsmit cigarešu gali un sveša koka zarā vientuļš Latvijas auglis". Lindbergs pieder paaudzei, kas dzejot sāk jau svešumā, ārpus Latvijas un saprot, ka "garīgais satvars nu jāmeklē katram pašam, uz kopīgo ideju vai smeldzi vien nepaļaujoties" (kā pēcvārdā raksta M. Čaklais). Trimdas sabiedrībā Lindbergs, līdzīgi vairākiem citiem šajā paaudzē, bieži ir ari opozicionāra, vērtību pārvērtētajā lomā, pats savu dzeju viņš redz plaukta "starp Čaka iedomu spoguļiem un Soduma rekviemu" – arī poētisko rokraksta ziņā. Lindberga dzejā sastopams gan publicistisks tiešums un polemiska spurainība, gan romantisks lirisms, neparasta, izvērsta metaforu un dzejas glezna, gan neuzkrītošs humors un pašironija ; "Ticēsim neiespējamam, jo iespējamais jau noteikti notika..."). Sevišķi simpātiski šīs kvalitātes (lirisms, humors, izvērsta metafora) sadzīvo viņa intīmajā lirikā."
Čaklā, Inta. Horizontālā paradigma. Karogs, Nr.11 (01.11.1992)

Par dzejas krājumu "Noklīduša Torņa kalna puikas dziesmiņas" (Rīga: 2002)

"Lasot I. Lindberga jauniznākušo krājumu, ka dzejnieks lasītājiem stādās priekšā gandrīz vai par aktieri, ko nemitīgi pētī skatītāja kritiskā acs, un tāpēc nepieciešama zināma pozēšana. To savā ziņā apliecina arī pieci portreti, kas grezno tekstu. [..] Lasītājs maz sastapies ar "noklīdušo puiku" no Torņakalna. Torņakalna skati nefigūrē, tur ir Rīgas un Parīzes ainas, bet no tūrista redzesskata. Dzejnieks jau gan negrasās būt peizāžists, drīzāk portretists un, protams, visvairāk pašportretists, kā tas tik bieži novērojams, tiekoties ar apzinīgiem un pašapzinīgiem mākslu kopējiem. Krājuma sākumā dzejas centrā ir tipisks romantiskais tēls, kaut kas starp Baironu un Šatobrianu, kas meklē vietu, kur piestāt, vientuļš cietējs, klejotājs, vairāk vai mazāk dižciltīgais. [..] laika tecējumā dzejnieks, šķiet, sāk apzināties savu piederību, varbūt arī atbildību pret savu tautu. Un tā šī individuālisma piesūcinātā dzeja pamazām pieņemas nozīmībā, attālinoties no egocentriska "es", kas reizēm kļūst par kopīgo "mēs" – "Mums ir jāatdzimst no jauna / kā vienai varenai balsij"."
Silenieks, Juris. Portretēta dzeja. Laiks, Nr.9 (01.03.2003)

aktieris
dzejnieks
kartogrāfs
režisors

Raiņa un Aspazijas fonda balva
Balva piešķirta par dzejoļu krājumu "Starp atnākšanu un aiziešanu".
1968

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2004. gada 16. oktobra lēmumu. Ordenis pasniegts 2005. gada 3. maijā.
IV šķira
2004