Ivande Kaija
12.10.1876 – 02.01.1942
Ivande Kaija (1876–1942) – rakstniece, publiciste un politikas aktīviste. Klausījusies filozofijas lekcijas Bernē un Leipcigā, žurnālistu skolā Sorbonnā, Parīzē. Mācējusi vācu, franču, krievu, angļu, itāļu, latīņu valodu. No 1910. gada periodikā publicējusi rakstus par sievietes problēmām un sabiedriski politiskiem jautājumiem. 1910. gadā, uzturoties Kastaņolā, tuvāk iepazinusies ar Raini un Aspaziju. Sarakstījusi vairākus romānus, no kuriem zināmākais ir romāns "Iedzimtais grēks" (1913), kurā aizstāvētas sievietes tiesības, uzskatot laulību bez mīlestības par netikumisku. Izvirzot vīrietim un sievietei vienādas prasības un vienādas tiesības, seksualitāte attēlota kā dabiska parādība, prasot atzīt sievietes seksualitāti un viņas tiesības to baudīt. Latvijas valsts dibināšanas laikā bijusi aktīva sabiedriskajā darbā. Strādājusi par franču preses referenti Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, darbojusies Sieviešu palīdzības korpusā un vadījusi tā izveidoto Zelta fondu, piederējusi pie sabiedrības viedokļa veidotājiem.
Dzimšanas laiks/vieta
12.10.1876
Mazjumpravmuiža
Miršanas laiks/vieta
02.01.1942
Rīga
Personiska informācija
Dzimusi tirgotāja un namīpašnieka Miķeļa un Matildes Melderu-Milleru ģimenē Mazjumpravmuižā. Antonija ir vecākā, viņai ir divas māsas – Ella Karlīne un Paulīne.
1878: ģimene pārvācas uz Rīgu.Mācījusies Torņkalna elementārskolā.
1887–1895: mācījusies Lomonosova ģimnāzijā.
1895: pēc Lomonosova sieviešu ģimnāzijas beigšanas devusies uz Kaukāzu kā mājskolotāja.
1900–01: klausījusies filozofijas, kultūras un literatūras vēstures lekcijas Bernes un Leipcigas Universitātē.
1901: apprecējusies ar ārstu Fēliksu Lūkinu (1875–1934). Pēc vīra gribas pametusi studijas. Ģimenē piedzimuši trīs bērni: Silvija (1903–1986), Haralds (1906–1991) un Ivars (1907–1942, no 1941. gada padomju ieslodzījumā).
1910: uzturoties Kastaņolā, tuvāk iepazinusies ar Raini un Aspaziju.
1910: klausījusies lekcijas žurnālistu skolā Sorbonnā, Parīzē. Studijas nākas pārtraukt sliktās dzirdes dēļ.
1912–13: piedalījusies Aspazijas 25 gadu darba jubilejas svinību organizēšanā.
Pirmā pasaules kara laikā dzīvo Petrogradā, Maskavā un Krimā.
1917: kopā ar meitu atgriezusies Latvijā, kur 1918. gada rudenī sagaidaarī Feliksu ar abiem dēliem. Vīrs slimo ar tuberkulozi un ir spiests 1919. gadā doties uz Davosu ārstēties.
1919: sākusi aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē, darbojās Sieviešu palīdzības korpusā un vadīja tā izveidoto Zelta fondu.
1919. gada novembris – 1921. gada janvāris: strādājusi par Ārlietu ministrijas Preses nodaļas sekretāri.
1920–21: laikraksta "Latvijas Sargs" redakcijas locekle.
1921. gada 7. aprīlis: ieradusies Valmierā, lai uzstātos ar priekšlasījumu "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem", rakstnieci ķērusi trieka, laupot labās puses kustību, dzirdes un runas spēju. Turpmāk sazinājusies, rakstot ar kreiso roku. Slimības dēļ literārajā un sabiedriskajā dzīvē vairs nav piedalījusies.
1941: Ziemassvētku vakarā pie vecās Ģertrūdes baznīcas rakstnieci sabrauc vācu armijas smagā mašīna. Mirusi 1941. gada 2. janvārī.
Profesionālā darbība
1892: uzraksta pirmo noveli "Trīs jaungada naktis".
No 1910: periodikā, galvenokārt laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" un "Latviešu izglītības biedrības gada grāmatā", publicēti Kaijas raksti par sievietes problēmām un sabiedriski politiskiem jautājumiem.
1919–1920: Latvijas valsts dibināšanas laikā bija aktīva sabiedriskā darbiniece, organizēja "Latvju Sieviešu Zelta fondu".
Romāni
1913: "Iedzimtais grēks"1919: "Jūgā"
1921: "Sfinksa" (sarakstīts 1915. gadā)
1921: "Dzintarzeme" (vēsturisks romāns)
Lugas
1928: "Belvederes Apolons"1928: "Mātes"
1928: "Atmaksas diena"
Ivande Kaija rakstījusi arī stāstus un noveles.
1928–1931: izdoti Kopoti raksti 10 sējumos.
Citātu galerija
"Ivandes Kaijas darbiem daudz trūkumu, labs procents viņos mākslinieciski nepārkausēta feļetonisma. Netrūkst ari tendences. Bet šais darbos ari nepārprotami izmanāms ievērojams stāstītājas talants ar plašiem vērieniem. Līdzjūtīgu un saprotošu skatu – autore metusi sievietes dvēselē, rādījusi vienu otru zīmīgu tēlu, vienu otru spilgtu gleznu. Līdz pat pēdējam laikam Kaija bij vienīgā mūsu lielā stila rakstniece–prozaiķe. Viņai vienmēr būs sava īpatnēja vieta latvju rakstniecības vēsturē."
Pēteris Ērmanis. Ivande Kaija. Latvju Grāmata, Nr.6 (01.11.1926)
"Ivande Kaija savus romānus velta sievietei. Viņa ierosina jaunlaiku ģimenes un laulības jautājumus un mēģina risināt modernās sievietes psihes pavedienus. Ar retu drosmi rakstniece šķetina dzimumkopdzīves problēmas, iedziļinās to ētiskās un erotiskās parādībās un nereti nonāk pretrunā ar dziļi sabiedrībā ieaugušiem morāles un ētikas jautājumiem. Ivandes Kaijas darbi mazāk vērtīgi mākslas ziņā, bet vairāk modina interesi kā jaunu problēmu risinājumi."
Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 60. lpp.
"Ivande Kaija ir cīnītāja un problēmu rakstniece, tas latviešu lasītājiem, kas pazīst viņas romānus, būs labi zināms. Šie "problemi" viņas romānos ir reizē viņas darbu spēks un vājums. Spēks tamdēļ, ka tie lauž jaunu ceļu domās un uzskatos daudzus ētiskus jautājumus, sevišķi par ģimeni, laulību, sievietes stāvokli sadzīvē, sievietes mātes tiesībām, par sievas un vira attiecībām ģimenē. Šie "problemi" viņas darbu vājums ir arī tamdēļ, ka tā dažkārt viņas romāni tiešām top pārāk problemātiski, literariski sastādīti, bez iekšējiem dziļākiem psicboloģiskiem pārdzīvojumiem, kas vienīgi stabilizē tēlojamos raksturus un tos no manekeniem, lellēm pārvērš par dzīviem mākslinieciskiem tēliem."Līgotņu Jēkabs. Ivande Kaija. "Laime" Nr. 2, 1.02.1923.
Par romānu "Iedzimtais grēks"
"Ivandes Kaijas pirmais romāns "Iedzimtais grēks" (1913) ir psiholoģiski pārliecinošs mīlestības stāsts. Bez aizspriedumiem attēlotā sievietes pasaule pārsteidza un izraisīja asu kritiku galvenokārt no morāles normu viedokļa. Kaija aizstāvēja sievietes izvēles tiesības, uzskatot laulību bez mīlestības par netikumisku. "Inese Treimane. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
Saiknes
Marija Liepiņa - Radiniece
Marta Liepiņa-Skulme - Radiniece
Paulīne Hermanovska - Māsa
Dzimtais vārds
Antonija Sofija Millere
Papildu vārdi
Lūkina, Meldere, Meldere–Millere
Izglītība
1887–1895
Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzija
Raiņa bulvāris 29, Rīga
1900–1901
Berne
Studē filozofiju.
1900–1901
Leipciga
Studē filozofiju.
1910
Sorbonnas Universitāte
Parīze
Klausās lekcijas.
1910
Parīze
Apmeklē žurnālistu skolu, kur mācās rakstīt ievadrakstus.
Ceļojums
1895
Kaukāzs
Strādā kā mājskolotāja.
1910–1914
Vācija
1910–1914
Šveice
1910–1914
Itālija
1910–1914
Francija
10.1910–12.1910
Kastanjola
Personīgi iepazīstas ar Aspaziju un Raini.
12.1910
Roma
01.1911
Davosa
01.1911–02.1911
Parīze
1913
Davosa
1913. gada vasarā ar plaušu karsoni saslimst dēls Ivars, pēc viņa izveseļošanās Ivande Kaija ar visiem trim bērniem aizbrauc uz ārzemēm, apmeklē labākos Šveices kūrortus, nodzīvo divus mēnešus Kastaņolā un 1914. gada vasarā atgriežas Rīgā.
1913
Kastanjola
Dzīvesvieta
1911–1914
Hamburgas iela 11, Rīga
Gertika mājaLūkinu ģimene te apmetas 1910. gada nogalē un dzīvo līdz 1. Pasaules karam. Šeit sarakstīts romāns "Iedzimtais grēks".
Emigrē
1914–1917
Sanktpēterburga
Petrograda
1914–1917
Maskava
1914–1917
Krima
Dalība organizācijās
1919–1921
Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss
Rīga
Zelta fonds, priekšniece
18.01.1920
Rīgas dome
Rīga
Deputāta kandidāte no Pilsoniskā bloka saraksta.
02.1920–02.1920
Latvijas Sieviešu savienība
Rīga
Viena no dibinātājām.
17.04.1920–18.04.1920
Bezpartejisko pilsoņu kandidātu saraksts
Rīga
Deputāta kandidāte Satversmes sapulces vēlēšanās
Darbavieta
1920–1921
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Rīga
Valodniece referente
1920–1921
Laikraksts "Latvijas Sargs" (1919–1934)
Dzirnavu iela 119, Rīga
Redaktore, mākslas un literatūras nodaļas vadītāja
Apglabāts
01.1942
Rīgas Otrie Meža kapi
Apbalvojumi
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926
Latvijas Republikas atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļa
1933