Irma Grebzde

Dzimusi dzelzceļa stacijas priekšnieka ģimenē. Bērnību pavadījusi, strādājot lauku darbus tēva mājās Kalna Dzirkantos, uz kurām tēvs pārgāja, pametis darbu uz dzelzceļa.

20. gs. 30. gados pirmie stāsti publicēti galvenokārt laikraksta "Brīvā Zeme" pielikumā ar pseidonīmu J. P.

Stāsti publicēti arī laikrakstā "Tēvijas Sargs", žurnālā "Sējējs", bet laikrakstā "Rīts" – ar māsas Rasmas Galenieces vārdu.

Īsproza

1944: "Pūra zirgs".
1946: "Nometnes pasakas".
1946: "Pazemīgā".
1947: "Sērmūkšļu pagasta ļaudis".
1948: "Purva zāle".
1948: "Ieva".
1951: "Ragana".
1955: "Ikdiena".
1957: "Meklētājs".
1962: "Kalni kāpj debesīs".
1967: "Ēnas dzeltenā stiklā".
1970: "Saule manā logā".
1974: "Aizdedziet sveces".

Romāni

1952: "Inga".
1954: "Pelēkā māja".
1954: "Rudens negaiss".
1958: "Dūda".
1959: "Zosukalna meitenes".
1960: "Sveicināta, mana zeme".
1963: "Ielejā sagriezās putenis".
1964: "Te nu es esmu!".
1965: "Māsas".
1969: "Tikai meitene".
1969: "Vai ābele ziedēja?"
1989: "Tikai pāri ceļam".
1999: "Mūžīgā vasara".
1971: "Meitene un puķe".
1976: "Sējējs izgāja sēt".
1980: "Ziedi, mana vasara".

1955: noveļu izlase "Sērmūkšu pagasta ļaudis" (So lebte man in Sermuksch. Heitere Dorfgeschichten) izdota apgādā Ost-West Rietumvācijā. Tulkojusi Marta von Dehn-Gruber.

Par Irmas Grebzdes īsprozu

"Viņa īsti izauga tikai trimdā. Ja šie dažādie nelabvēlīgie apstākļi nav salauzuši viņas talantu, tad tas tikailiecina, kāds spēks viņā mīt. Grebzdes pirmā noveļu grāmata Pūra zirgs, kas iznāca 1944. gada rudenī vēl Latvijā, palika kritikas gluži neievērota, jo mūsu zemi tad jau postīja karš. Svaigā uztverē, lokanā gleznainā izteiksmē autore pirmajā grāmatā stāstīja par interesanti variētu kvēlainas sirds lepnas lauku sievietes un meitenes tipu, kam dzīve samezglojas traģiskos konfliktos. Nākošā grāmata Pazemīgā, kas iznāca Vācijā 1947. g. pavasarī, jau rūda talanta nobriedumu un nevienā no šīm novelēm Grebzde vairs neatkārtojas – un neatkārtojās arī turpmāk. Grebzdes talants dināmisks, stāsti pārpilni satura un darbības. Rakstnieces tieksmei tēlot stipros pārdzīvojumus daudz vielas snieguši mūsu tautas traģiskie gadi, un dažus savu noveļu tēlus Grebzde pacēlusi simbola augstumā (Bēgļu māte, Nāve). Tēlošanā Grebzde neizvairās arī tā sauktā naturālā elementa, ja tas nepieciešams, lai pastiprinātu īstumu un spēcīgumu. Kā mazs smaidošs intermeco pēc šī dramatisma un traģikas nāk Grebzdes nelielā grāmatiņa Sērmūkšļu pagasta ļaudis, kur autore ar humoru stāsta par kāda pagasta dzīvi vecajos labajos laikos. [..] Tad nu nākošās grāmatas – vienas vasaras mīlas stāsts leva ("Vēja ziedi" motīvs, bet ar gaišu izskaņu) un noveļu grāmata Purva zāle (abas 1948.) atkal pilnas nopietnības un dramatismā, gan mīlestības konfliktos (visvairāk tur), gan citādos. Purva zālē dažs mūsu rakstniecībā pirmreizīgi tverts sieviešu tēls (Vecene). Jauns elements te irracionāli fantastiskais (triloģijā Spēle ar nāvi). Šis elements aug turpmākajos Grebzdes darbos. Atstājusi Vāciju Irma Grebzde nokļuva Kanādā, sākuma grūtos, nejaukos darba apstākļos, no kuriem vajadzēja izrauties ar varu. Mainot dzīves un darba vietas, rakstniece vēl līdz šim nav varējusi pilnīgi nodoties savam īstajam darbam. [..] Noveļu grāmata Ragana (1951.) rāda, ka aiz jūras, grūtumā Grebzdes talants audzis. [..] Noveļu grāmatā Ragana Irma Grebzde rāda savus traģiskos konfliktus uz Kanadas fona [..] vairāk no humoristiskās puses. Irma Grebzde izvirzījusies mūsu prozas talantu pirmajās rindās, daudzos darbos sasniegdama paraug novelistes meistarību, nostādamās blakus mūsu jaunās daiļprozas dižākajiem talantiem: Anšlavam Eglītim, Knutam Lesiņam, Valdemāram Kārkliņam. Bet tāls, tāls ceļš vēl ejams, aizvien augot, veidojoties."

Ērmanis, Pēteris. No traģiskā līdz smaidam. Laiks, 1952, 21. maijs.

"Irmas Grebzdes darbu viena īpatnība ir vaļsirdība un sirsnība, ar kādu viņa risina savu varoņu dzīves. Viņa netiesā, bet literāros tēlos cilvēkus rāda viņu dvēseļu "ellēs un debesīs". Viņai nav aizspriedumu un augstākā vērtība viņai atklājas dzīvībā pašā, kā rasa šūpodamās smilgas skarā, viegli notraucama, bet arī atspoguļodama visu, kas gaismā virs zemes un debesīs un tumsā nesamanāms. Irmas Grebzdes darbos cilvēki arvien ir īsti un ar to lasītājiem tuvi. Lai kādus raksturus rakstniece tēlotu, lai cik liela loma tiem būtu tajā īstenības fragmentā, ko viņa izvēlējusies atsegt, viņa tos rāda ar vienādu mīlestību un rūpību. Tāpēc Grebzdes darbi arvien ir piesātināti, un tāpēc viņas darbi fascinē."

Rabācs, Kārlis. Tu nepateici ardievas. Laiks. 1964, 2. dec.

Par romānu "Inga" (Grāmatu Draugs, 1952)

"Irma Grebzde ienāca latviešu literatūrā ar stāstiem par lauku ļaudīm laikā, kad oficiāli tika prasīts veselīgs pozitīvisms. Rakstnieces talanta ievirze dabīgi atbilda šai prasībai. Gadu gaitā viņa nostiprinājusi savu vietu mūsu rakstniecībā ar veselu rindu stāstu grāmatu, no kurām pēdējā – Raganā jaunas vides un apstākļu ietekmē viņa pievērsusies arī jaunai tematikai. Inga ir viņas pirmais romāns – pirmais mēģinājums notēlot kāda cilvēka dzīvi plašākā sabiedriskā ietvarā. Inga ir jauna, trūcīga, bet apdāvināta un enerģiska zemnieku meitene, kas ar lielu drosmi un spītību izlaužas cauri augstskolai, bet beigās sabrūk zem uzņemto grūtību un pienākumu nastas, iepriekš gan laimīgi nobeidzot studijas. Dabīgi, Ingai nākas sadurties ar mīlestību, kas viņai mācas virsū no visām pusēm. [..] Romānā, šķiet, daudz autobiogrāfisku elementu, un tas liekas ļoti subjektīvs. Visus notikumus un cilvēkus skatām Ingas acīm, no Ingas redzes viedokļa, kas sakrīt ar pašas autores redzes viedokli. Cilvēkus tveram tikai par tik, par cik te atklājas sarunas ar Ingu. Un tā kā šīs sarunas brīžiem ir ļoti virspusīgas, tad tie arī paliek pabāli, kaut arī romānā varētu atrast dažu labu spēcīgu raksturu. I. Grebzde nefilozofē, neiztirzā un neanalizē. Ļoti īsi un lietišķi viņa konstatē ārējos faktus un sniedz cilvēku sarunas, atstājot lasītāja ziņā – veidot dziļākās sakarības un spriedumus. Ar savu stilu viņa tuva virzienam, kas prasa tiešo reālismu prozā – tēlojumu bez visu zinātāja autora neiejaukšanās un paskaidrojumiem. No vienas puses Grebzdes aprautais stils, biežā dialoga lietāšana piedod viņas darbam spriegumu, dinamiku, bet no otras puses – ar laiku tas rada zināmu plakanības sajūtu, jo ikkatrs stila līdzeklis, mētāts nepārtraukti, zaudē savu efektīgumu, un viss romānā iegūst vienādu nozīmīgumu, it sevišķi arī tāpēc, ka autore nav pietiekami izvērtējusi savu vielu. [..] Romāna kompozicija nav sarežģīta, tā ir vienkārša un viengabalaina, un notikumi izaug psīcholoģiskā sakarībā viens no otra. Nekas nav samākslots, un tēlojuma vienkāršība un īstums atsver dažus romāna trūkumus. Bez tam vēl jāpiezīmē, ka mums nav daudz romānu par studentu dzīvi, un no visiem esošajiem Inga ir visnopietnākais mēģinājums parādīt šo dzīvi dziļāk un bez kādas sentimentālitātes, kaut arī tikai vienā tās šķērsgriezumā."

Sproģere, Ofēlija. Irmas Grebzdes romāns. Ceļa Zīmes, Nr. 13, 1953.

Par romānu "Pelēkā māja" (Grāmatu Draugs, 1954)

"Irma Grebzde ir uzrakstījusi grāmatu par latviešu bēgļu gaitām Kanādā. Būdama reāliste, kuras rakstīšanas ideāli iegūts tais Latvijas gados, kad rakstniecību aicināja talkā dzīves celšanai, viņa šo ievirzi rāda arī savā jaunajā darbā. Tajā tēloti vienas bēgļu mājas iemītnieki, kuru dzīves uztverē un centienos neapšaubāmi izpaužas Kanādas latviešiem raksturīgās ievirzes. Centrā ir latviešu māte Anda ar trim bērniem. Vīrs viņai miris Latvijā, un svešumā viņai uzlikts pienākums bērnus izaudzināt un paturēt pie savas tautas. [..] Sākdama darbu kā audzināšanas problēmas risinājumu, rakstniece to tālākā gaitā izvērš par trimdas dzīves chroniku vienas trimdinieku grupas apjomā. Līdz ar to darbam pietrūkst atrisinājuma un īsta nobeiguma. Nav viegli rakstniekam rādīt trimdinieku sabiedrību, jo tā nemaz nav sabiedrība šī vārda īstā nozīmē. Tā ir nejaušības dēļ kopā savestu cilvēku drūzma, saārdīti likteņi, neorgāniska ļaužu kopība. Tāpēc trimdinieku grupa kā tēlojamais objekts ir nepateicīga viela, un katra trimdas chronika literārā darbā ir predestinēta slīdēšanai pa virspusi. Trimdiniekam nav sabiedrības, jo viņš no tās izrauts reizē ar izdzīšanu no dzimtenes. Tāpēc trimdas tematos rakstniekam vienīgā iespēja ir rādīt vientuļo individu, un jaunas literāras vērtības var rasties tur, kur šis individs parādīts dziļākā tvērumā savā vientuļnieka traģismā."

Andrups, Jānis. Pelēkā māja. Ceļa Zīmes, Nr. 21, 1954.

Par romānu "Māsas" (Grāmatu Draugs, 1965)

"Irmai Grebzdei ir apskaužamas fābulēšanas spējas: arī savu nesen grāmatā iznākušo lielo romānu Māsas viņa it kā tamborēt notamborē – valdziņš pie valdziņa, raksts dzīvs un intriģējošs, notikumi romānā seko viens aiz otra "loģiskā sakarā" un būs ar uguni jāmeklē vietas, kur kaut kas palicis neatbildēts, neizskaidrots, neizstāstīts. Romānu ir patīkami lasīt pazemja vagonā, braucot uz darbu vai atgriežoties no tā. Acis nekrīt ciet arī pēc vakariņām, nododoties atpūtai. Māsas ir tā tipa reālistisks romāns, kurā dominē notikumi un kurā nav nekāda zemteksta, nekādu ideju, nav dziļāku problēmu iztirzājuma un galīgi nekādu formas meklējumu. Tiesa, romānā aprakstītajām personām problēmu netrūkst, bet tās ir tikai fābulas risināšanai nepieciešamie elementi, kas izraisa vienu vai otru tālāku pagriezienu notikumu gaitā, šādi romāni pieder pie majoritātes, pie pasaulē sarakstīto un publicēto daiļliterātūras grāmatu absolūtā vairākuma. Grebzdes romāna galvenās personas ir jaunkanadieši. Ne latvieši Kanādā, bet jaunkanadieši. Tiem gan ir savas nelielas, minoritātei piederīgo problēmas, bet tās viņu personisko dzīvi neietekmē, un Grebzdes latviskās cilmes jaunkanadieši dzīvo sociāli, nacionāli un psīcholoģiski visai harmoniskā koeksistencē ar agrāko ieceļotāju pēcnācējiem, "iedzimtajiem" kanādiešiem. Kontroversijas, kurās iejaukti Grebzdes jaunkanadieši un veckanadieši, ir personiskas dabas. [..] Romāna vienīgā tema ir individuālpsīcholoģiskie sarežģījumi, kas piemeklē vai visas romānā minētās personas. [..] Irmas Grebzdes romāns ir teicamas arodpratējas labi nostrādāts darbs sērijas veida ražošanas procesā, piemērots izplatīšanai patērētāju vidē, kurai tā veltījusi piecsimt divdesmit lappuses par viņiem pašiem."

Irbe, Gunars. Jaunkanādiešu dzīves varianti. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3, 1966.

Irmgarde Aleksandra Priecīgā

Rubene

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Sveicināta, mana zeme".
1960

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Ordeņa domes 1997. gada 29. oktobra lēmumu.
IV šķira
1997

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par mūža darbu rakstniecībā.
Rakstniecības nozare
1997