Ieva Celmiņa par savu tulkotājas darbu
"Tātad, kā es strādāju. Vispirms es izlasu tulkojamo daiļdarbu un, kaut arī to daru klusēdama, mēģinu ieklausīties tā skanējumā – melodijā, ja tā varētu teikt. Ja man izdevies šo ikvienam rakstniekam īpatnējo melodiju saklausīt, tad jau ko ļoti svarīgu esmu panākusi, paveikusi, gribētos sacīt, jo šo sekmīgo lasījumu jau uzskatu par man veicamā darba pirmo posmu. Arī tā pēdējā posmā ir jādomā par skanējumu – latvisko skanējumu, latvisko labskanējumu, kādā tulkojumam jānonāk lasītāja uztverē. Pēc maniem ieskatiem tulkotāja galvenais uzdevums ir saskaņot šos divus skanējumus, dzirdēto un pašradīto. Ja tas izdodas, tad darbs ir padarīts tā, kā tas jāpadara – vairāk prasīt nevar. Starp sākuma un gala darbības posmu ir vidējais, kuram nav nekāda skanējuma. Tas ir tā dēvējamais jēlais posms. Tad es ar acīm skatu vārdus un teikumus, cenšos izprast to jēgu un izteikt tos latviski tā, ka tulkojuma saturs atbilst oriģināldarba saturam, vienlaikus vairoties no burtiskiem pārcēlumiem. Pēc tam es sāku tekstu apstrādāt. Vispirms izpētu, vai tulkojumā nav ielavījusies kāda gramatiska kļūda, – to es izlaboju, tad sāku vīlēt. Labāku apzīmējumu šai darbībai nevaru atrast – tādai negludumu nolīdzināšanai. Es lasu savu tulkojumu skaļi un klausos – vai valoda plūst? Vai nav tur kas tāds, kas lasītāju varētu traucēt, – sarežģīts teikums, nevajadzīgs vārds? Pieminot nevajadzīgos vārdus, man nav prātā tas, ko sauc par liekvārdību. Par nevajadzīgiem es uzskatu, piemēram, grūti izrunājamus vietvārdus (daiļliteratūrā tie daudzkārt ir nesvarīgi), tādus es mēdzu izlaist. [..]
Ir teikts, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem. Es to mēģināju – pakalpot svešas tautas rakstniekam un savas tautas valodai. Vai esmu to spējusi, par to lai spriež manu tulkojumu lasītāji."
Celmiņa, Ieva. Par sevi un saviem tulkojumiem. Karogs, 1988, Nr. 10.