Par Hariju Skuju
"Kāds manā uztverē bija Harijs Skuja? Man ir grūti objektīvi vērtēt viņu kā dzejnieku, jo viņš man bija tik tuvs draugs. Kādam dāņu avīzes rakstam, kurā vērtēti Harija dzejoļi, dots šāds virsraksts: "Nopērciet šo grāmatu pēc iespējas ātrāk". Kā cilvēks Harijs Skuja bija čakls un rūpīgs darbarūķis. Viņš bija augstsirdīgs un nacionāli neaprobežots. Viņš man iemācīja, ka īsta draudzība spēj pārvarēt gan laiku, gan robežas."
Nīlsens, Pērs. Dzejoļi pāri robežām. Literatūra un Māksla, Nr. 27, 21.08.1990.
Par Harija Skujas literāro darbību
"Tu dzejā paspēji nonākt līdz savai pašai skaudrākai, līdz savai likteņgrāmatai. Tas ir ceļš, ko dažs, veic zibens, dažs upes straujumā, bet dažs neveic nemaz.
Tu ar savu atdzeju paguvi vācu un dāņu dzeju darīt tuvāku latviešu dzejai.
Tu savā dzīvē palīdzēji arī latviešu dzejai sapņot cilvēces kopības sapni – esperanto.
Tu pats iecerēji un veici unikālu darbu, savu mūža darbu apkopoji un atdzejoji lībiešu dzeju, un šī grāmata vēl gaida savu izdošanu.
Tu atmeti ne vienu vien ilūziju, Tu iepazini grūtas slimības ļaunumu, bet Tu to neuzliki plecos citiem, vien Tavas dzejas sudrabs, ar Tavu sāpju veseri pacietīgi kaldināts, kļuva skarbs, ironisks, pašironisks, ziemeļnieciski atturīgs, un to vairs nevar sajaukt ar citu sudrabu.
Varbūt tāpēc Tavu dzejoļu grāmatu atdzejoja un izdeva ziemeļnieciskie dāņi, varbūt tāpēc Tavu grāmatu izdos izdevniecība "Volk und Welt" Berlīnē."
Ļūdēns, Vitauts. Piemiņas vārdi Harijam Skujam. Literatūra un Māksla, Nr. 19, 11.05.1984.
Par Harija Skujas dzeju
"Dzīve Hariju Skuju rūdījusi no mazām dienām – gan fiziski, gan garīgi. Un no turienes tad arī laikam nāk tā izturība un mērķtiecība, kas viņam piemīt, ja galā jānovada kāds nosprausts uzdevums. Un no turienes tad arī tā lielā un spēcīgā pieķeršanās dzīvei un cilvēkiem, kura dzirdama un jūtama viņa dzejā. No ciešās saskarsmes ar reālo īstenību H. Skujas dzejā ienākusi tā konkrētība, kas ir viņa vārsmu būtiskākais un labākais pamats. To devis ne tikai tuvākajā apkārtnē sastopamais, bet arī daudz iepazītā citu zemju un tautu ikdiena. Un tieši tais dzejoļos, kur atklājas dzejnieka attieksme pret paša pieredzēto un pārdzīvoto, ir visvairāk īstas poēzijas spēka. "Zeme, piederu tev" – šai H. Skujas otrā dzejoļu krājuma metaforiskajā nosaukumā saklausām tā plašāko saturu – "Dzīve, piederu tev", ar kuru varam raksturot visu līdzšinējo viņa daiļradi."
Sirsone, Skaidrīte. Jūsu laiks. Karogs, Nr. 7, 01.07.1977.
"Harijs Skuja (1927.15.07.–1984.29.04.) literatūra ienāk 1963. gadā ar dzejoļu krājumu "Pavasara ceļš". Tajā publicēti dzejoļi, kuros autors meklē savu vietu literatūrā, daudzreiz tajos pavīd skumja rezignācija, kas, gadiem ritot, top par dominējošo viņa turpmākajos dzejoļu krājumos. Īpaši spilgti tā izteikta krājumā "Kosmeja vējos" (1981.). Tomēr dzejas vārsmās neizskan bezcerība un izmisums, tikai labi zināma nojausma, ka dzīvot atlicis nedaudz, bet pateikts vēl tik maz. Arī lasītājs vēl nenojauš dzejnieka dzīves nolemtību, nejūt, cik ātri kūst Harija Skujas dzīvības svece, kā atmiņas no tās pil, cērtas kaklā, aizsit elpu. Tāpēc pēdējos dzejoļu krājumus caurstrāvo šī fatālā nolemtība, kā izmisīgs kliedziens pēc atbalss izskan lūgums – dzīvot, dzīvot."
Ūsele, Veneranda. Nebijušas jaunības sāpju dziesma. Vaduguns, Nr. 152, 20.12.1990.