Par Gundara Pļavkalna dzeju
"Tik dažādas un pretrunīgas domas teiktas par viņu presē un pārrunās: vēss domātājs, "mūsu Veidenbaums", ģermāniski klasisks, bez īstas oriģinalitātes un individuālitātes, subjektīvs, grūti saprotams, pārlieku vienkāršs. Katrs mēģinājums viņu klasificēt ir kā Prokrusta gulta: kaut kas vai nu paliek pāri, vai kaut kā pietrūkst. Viņš ir pa daļai klasisks, romantisks, ideālistisks un ultramoderns. Ne introverts, ne ekstraverts, bet kaut kur vidū. Kā mozaīka: tīrie krāsu plankumi nesaplūst kādā īpašā koptonī. [..] Intelekts, aistētiskais valda pār jūtām un sensoriskajiem kairinājumiem."
Freimanis, Kārlis. Gundars Pļavkalns. Tilts, Nr.48-49 (01.11.1962)
Par kopdzejas krājumu "Kvintets" (1961)
"Gundars Pļavkalns devis latvisko tulkojumu – ārpusnieks (outsider) no vides un vēstures plūsmas atšķeltajam cilvēkam, kas raksturīgs šim laikam. Šis vārds lietots par virsrakstu diviem dzejoļiem. Taču ārpusnieka balss izskan tikai protesti pret noraidāmo. Pļavkalns nav nonācis sterilā tukšumā, kas ir ārpusnieka liktenis. Viņu tur stipras saknes dzīvības varenajā plūsmā un ar redzīgām acīm viņš skatās pasaulē: Ir manī gaismas daudz un krāšņas pamestības (89.). Dažreiz arī viņam gadās paklupt uz nodrāztiem vārdiem. [..] visumā viņš prot vissekmīgāk izvairīties no klišejām, kaut šai grāmatā viņš ir vienīgais, kas konsekventi lieto tikai tradicionālās dzejas formas. Pļavkalna soneti ir ar spēcīgiem beigu akordiem, un tāds dzejolis kā Nekropoles liek daudz no viņa gaidīt nākotne."
Andrups, Jānis. Pieci jauni dzejnieki zem dienvidu krusta. Latvija, Nr.6 (10.02.1962)
Par dzejas krājumu "Divas pilsētas" (1963)
" Nav šaubu, ka krāšņā dienvidus ainava ir tikai pārdzīvojumu izteicēja, bet tās pamatiezīmes, liekas, būs noskatītas Austrālijas vidē. [..] Gundaram Pļavkalnam ir gleznotāja acis, un viņa rādītā pasaule ir ar tipiski gleznieciskām iezīmēm. [..] Grāmatas tituls – Divas pilsētas rāda pretstatu starp vidi, kurā dzejniekam jādzīvo, un viņa iekšējo pasauli bet pilsētas gaisotnes grāmatā neatradīsim, kā tas parasti mēdz būt latviešu dzejā. Gundaram Pļavkalnam veicas attēlot plašas dinamiskas ainavas, un bieži viņš kavējas iedomātās senatnes vīzijās, kurās var izdevīgi koncentrēt dekoratīvi spilgtas krāsas. Šādai ainavai atbilst ritmiski spēcīgs, metāliski skanošs pants. [..] Gundaram Pļavkalnam ir neapšaubāms talants, un viņš uzmanīgi meklē pats savu ceļu. Sevis atrašana ir pats grūtākais ikvienam, kas grib ko jaunu dot, bet tieši tā atšķir dzeju no nedzejas un diletantu no jaunradītāja."
Andrups, Jānis. Dzejnieks ar gleznotāja acīm. Ceļa Zīmes, Nr.43 (01.01.1964)
Par dzejas krājumu "Jūliāns pie Benedikta" (1972)
"Kas īsti ir Pļavkalna "otras pilsētas" vai ilgu dārza saturs? Bieži tā ir kādas antīkas vai viduslaiku, orientālas vai eksotiskas kultūras vide. Daudz lasījušam Pļavkalnam tā ir viņa grāmatu pasaule, ko viņš jo spilgti pārstrādājis iztēlē, pieņemdams no tās tikai krāšņos, labos, pozitīvos elementus, kamēr viss aktuālais un mūsdienīgais ir ar nicinošu, izsmejošu vai ironizējošu iekrāšu. Pļavkalnam ir plašas zināšanas kultūru vēsturē, pasaules literatūrā un antropoloģijā. Pļavkalna dzejas kausu sausu izdzert un izbaudīt tāpēc varēs tikai lasītājs ar līdzīgas pakāpes izglītību minētajos laukos. Bet arī lajiem ir ko papriecāties par svešo vižu noskaņām, kuras autors dažkārt uzbur nedaudziem vārdiem.
Silkalns, Eduards. Gundars Pļavkalns, Jūliāns pie Benedikta. Austrālijas Latvietis, Nr.1147 (29.09.1972)