Gunārs Jurjāns

Gleznojis daudz akrila tehnikā. Veicis daudzus darbus dekoratīviem stikla, mozaīkas un sienu gleznojumiem; sekmīgi darbojies grāmatu ilustrēšanas un iekārtošanas jomā.

Gleznošanu Latvijā mācījies arī privāti.
Kopš 1950: dzīvoja Austrālijā.
1953: dibināja un darbojās mākslinieku kopā Zilā Ota (Austrālija).
1980: saņēma Austrālijas Filmu un televīzijas industrijas balvu par raidījuma Lusinda Breiforda (Lucinda Brayford) dekorācijām.
Regulāri piedalījās izstādēs Melburnā, Sidnejā, Austrālijas latviešu Kultūrās dienās. Piedalījies baltiešu grupas izstādēs Parīzē, Londonā, Ņujorkā.
Saņēmis PBLA atzinību par teātra kritiku 2003., 2005. un 2007. gadā.

Rakstījis un publicējis Latvijas, Austrālijas, Amerikas presē kritiskus rakstus un apceres gan par atsevišķām mākslas skatēm, gan māksliniekiem.

„Dzīvoju kontinentā, kur līdzību ar Latvijas dabu var atrast tikai vēsākā klimata joslās. Austrālijas plašie klajumi ir liels pretstats Eiropas zaļās vasaras vai baltās ziemas ainavai. Tieši tāpēc šie kontrasti ļauj ne tikai skaidrāk apzināties dzimtās zemes īpatnības, bet arī saredzēt un iemīlēt pretstatus – Austrālijas saulē balinātos klajumus vai eikaliptu mežus un krūmus. Šīs dažādības ietekmē radušies mani gleznu cikli.
Arī televīzijas dekoratora darbā man bija jāiepazīstas ar jaunu pasauli, ar Austrālijas vēsturi līdz mūsdienām – kādās mājās dzīvojuši dažādu šķiru ļaudis, kā viņi ģērbušies pirms ieceļotāju ierašanās un zeltraču laikā. Turpretim manas skices latviešu teātrī iestudētajām lugām bija ceļojums man tik pazīstamajā pagātnē.
Kopā ar gleznošanu un skatuves dekorācijām, mans darbs ietver ilustrācijas, grāmatu vāku apdari, plakātus un māksliniecisko mozaīku gatavošanu.“

Par Gunāra Jurjāna profesionālo darbību
"Gunārs Jurjans ir otrs pazīstamais Melburnas latviešu gleznotājs. Kustīgs, ar pirmklasīgu humora izjūtu, vienmēr gaumīgi ģērbies, Jurjans dzīvo ar kundzi, meitu un suni Reksi vienā no skaistākajām Melburnas priekšpilsētām. Jurjans vienmēr interesējies par skatuves mākslu, un pašlaik viņam ir atbildīgs darbs valsts televīzijas raidāmstacijā, plānojot dekorācijas televizijas raidāmlugām. Tāpat Gunāra Jurjāna dekorācijas bieži tiek redzētas arī uz latviešu teātru skatuvēm.
Tās pašas dekoratīvās un monumentālās īpašības, kas piemīt Jurjāna dekorācijām, ir saskatāmas arī viņa gleznās. Katra līnija un forma ir noteikti izteikta, un no pirmā acu uzmetiena paliekošais iespaids ir spēks. Kritiķi jau ar pirmajām atsauksmēm ir uzsvēruši Jurjāna intellektuālismu un gleznu dekoratīvo stilizējumu. Stilizējums varbūt daļēji izskaidrojams ar to, ka Jurjānu ļoti saista latviskais ornaments, kas arī ir balstīts uz noteiktām stilizētām formām. Mākslinieks saka, ka trimdā mēs ļoti bieži atrodam latvisko, lai gan ir zuduši tiešie priekšstati un motīvi.
Kā jau nupat tika minēts, Jurjāna gleznas ir intellektuālas, un ar intellektuālu nosvērtību tās arī tiek darinātas. Jurjāns savos izstādes darbos mēģina sniegt lietu koncentrētu sintēzi – tikai skaidrāko un svarīgāko, atbrīvotu no nevajadzīgajiem sīkumiem. Jurjans neglezno katru dienu, bet tikai tad, kad ir uzkrājušies un nobriedusi dažādie iespaidi. Pēc šāda formulējuma varbūt izklausās it ka Jurjāns nemaz neatzītu vieglu un brīvu skicēšanu un impresiju atzīmēšanu. Patiesība ir gluži pretēja. Jurjāna idejas rodas tieši no dabas, un tās viņš atzīmē ar ātrām reālistiskām skicēm. Kādā Melburnas mākslinieku izbraukumā, kamēr pārējie dalībnieki vēl tikai izkravājās un iekārtojās, Jurjāns jau žāvēja pirmo eļļas skici un raudzījās apkārt, meklēdams vielu nākošajai. G. Jurjāns domā, ka tikai ļaujot šiem ātri gūtiem iespaidiem nogulties, rodas izpratne par to, kas ir galvenais un svarīgākais. Bija ļoti interesanti un pārsteidza vēlāk redzēt un salīdzināt šīs ātri gūtās impresijas ar pabeigto un pārdomāto darbu.
Bet savus mērķus un uzskatus mākslā vislabāk ļaut izskaidrot māksliniekam pašam. Tā kā Gunārs Jurjāns piekrita manam lūgumam uzrakstīt dažus savus „domu graudus” šajā jautājumā, tad radās šādi formulējumi:
Tematika – svarīga māksliniekam, bet gluži nesvarīga mākslai. Man jautā – kāpēc tieši Zivis, plikņi un cirkus būdas? Ar jūŗu tiešām man nav bijis daudz sakara, ar zivīm un plikņiem vēl mazāk. Taču ārējā saskare ir mazsvarīga – interesē simbolika, atšķirīgs skatījums.
Māksla – domāju: atklājas formā ar izteiktu pārsteiguma momentu, skaidru definīciju, lielākas vai mazākas pakāpes simbolismu.
Publikai – patīk gluži pretējais – simbolismu neviens nevar iztulkot, pārsteigumi kaitina, un pārkrautais taču liekas tik māksliniecisks. Arī bezforma ir tik populāra – vizuļojoši krāsu uztriepumi, raibums.
Abstrakcija – uz to skatos ar aizdomām.
Temats – ir vienīgais veids, kā gleznotājs var izteikties vai pafilozofēt par lietām ap sevi – saprotams formas, ne literārā plāksnē. Tāpēc Braka klusās dabas ir tik pilnas ar formas saturu – laukumu attiecības, lineārais, krāsa...
Radīšanas mokas – pazīst katrs mūzu kalps. Taču neticu fiziskām pašmocībām. Leģendas gan stāsta par pusbadā radītiem meistardarbiem, bet kas zina, vai tie nebūtu tapuši vēl meistarīgāki fiziskā labsajūtā?
Silkalna, Māra. Gunars Jurjāns.JG35 Māra Silkalna. Gunārs Jurjāns; Kārlis Mednis (jaunagaita.net)

gleznotājs
ilustrators
scenogrāfs

1942–1944
Latvijas Mākslas akadēmija
Rīga
Studējis Jāņa Kugas Dekorātīvās glezniecības meistardarbnīcā.

1948–1950
Kopenhāgena
Studējis Kopenhāgenas Dekoratīvās mākslas skolā, kur pievērsies konstruktīvismam.

1950
Austrālija
Ieceļoja 1950. gadā.

1953–2007
Austrālijas Latviešu teātra dekorators.

1957–1987
Dekorators Austrālijas Valsts (ABC) televīzijas studijā Melburnā.

1953
Austrālija
Gleznotāju grupas "Zilā ota" dibinātājs un dalībnieks.