Ģirts Salnais

Dzimis Rīgā, bet Rīgā, bet bērnību pavadījis Lubānas pagasta Lakstienes Pauru mājās.

Dzimis Latvijas darba un ārlietu ministra un sūtņa Skandināvijas valstīs Voldemāra Salnā (1886–1948) un sabiedriskās darbinieces, žurnālistes, 1905. gada revolucionāres Mildas Salnās (dzimusi Kļaviņa; 1886–1970) ģimenē. Vecāki 1907. gadā par revolucionāru darbību izsūtīti uz Sibīriju, vēlāk aizbēguši uz ASV. Audzis pie mātes vecākiem Lubānas pagastā, no 20. gs. 20. gadu sākuma pēc vecāku atgriešanās Latvijā dzīvoja Rīgā.

1932: 23. janvārī salaulājies ar Liliju Emīliju Birons-Birants (1907–1994).

1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
No 1951: februāra dzīvoja ASV, dzīvoja Deitona un sākumlaikā strādāja par parka sētnieku un pārvaldnieku, vēlāk strādāja par ķīmiķi.

Literārā darbība

1927: publicēja pirmo lugu "Gubernatora sekretārs", kuru izrāda Strādnieku teātris un dažus gadus vēlāk savā repertuārā uzņēma arī Jelgavas teātris. Pirmajai lugai sekoja trīs viencēlienu komēdijas, šai laikā publicēti arī stāsti "Slāpes" un "Katastrofa gaisā".

1932: ar Farandolas vārdu izdotās lugas–komēdija "Maksājiet lūdzu!", zaldātu humors vienā cēlienā "Sievas burvība" un ģimenes drāma "Vai runājat angliski" ir pirmās publikācijas.
Citas lugas
1933: drāma 3 cēlienos "Cīņa spēle" (vēlāk 1940: Jelgavas teātra iestudējumā ar nosaukumu "Gubernatora sekretārs").
1942: "Meitene ar raksturu" (teātrī).
1964: "Felicitas diplomdarbs" (publicēta "Tilts", 66/67).

1932: pirmās īsprozas publikācijas.
1932: žurnāla "Sporta Pasaule" 20.–23. numurā publicēta novele "Favorīts".
1934: publicēta ziņa, ka sakrājies lielāks krājums vēl neiespiestu noveļu, kas tiks izdotas atsevišķā grāmatā.
Bēgļu gados Vācijā Vircburgā darbojies laikraksta "Latviešu Dzīve" (1945) redakcijā kopā ar Henriju Mooru un Teodoru Zeltiņu.
1945: darbojās arī Vircburgas latviešu bēgļu nometnes laikrakstā "Vēstis".

1934: darbojās laikraksta "Latviešu Balss" redakcijā.
20. gs. 30. gadu sākumā raksta arī apceres par jaunumiem latviešu teātrī.
Tulkojis vairākus Kurts-Māleres romānus latviešu valodā.

Prozai pievērsies vēlāk, tēlodams personas un notikumus plašā episkā izvērsumā.
Prozas darbi
1943: romāns "Okers" (Rīga: A. Gulbis, atkārtoti trimdā 1948).
1946: stāstu krājums "Nolādētais līcis".
1948: stāsts "Taifūns".
1952: romāns "Skrandas vējā".
1953: garais stāsts "Vīri".
1954: stāsts "Atvars".
1955: romāns "Uguns avoti"; fragments no romāna ar nosaukumu "Elefants" publicēts 1946. gadā latviešu bēgļu laikrakstā "Jaunās Ziņas".
1965: romāns "Sīpols un orhideja".
1968: stāstu krājums "Sirds gūstekņi".

Piedalījies 1929. gadā Rīgā dibinātā "Mūsu teātris" izrādēs, darbojies arī kā režisors provinces amatieru kopu iestudējumos.
Bēgļu gados Vācijā piedalījās Vircburgas Latviešu teātra izrādēs; teātrī kā režisore darbojās sieva Lilija Salnā.

1945: septembrī laikrakstā "Bavārijas Latviešu vēstnesis" rodama ziņa, ka Ģirts Salnais sarakstījis 3 cēlienu drāmu "Ērglēns" par 1919. gada brīvības cīņām un iesācis romānu "Kāpnes", kura temats ir latviešu ierēdņu dzīve Ķeguma spēkstacijas celšanas laikā.

"Salnais labi orientējas tiklab pilsētas, kā lauku vidē. Laukos, Lubānas apkārtnē, viņš pavadījis bērnību, šķirts no vecākiem, kas. cara valdības vajāti, ilgus gadus sabijuši Sibīrijā. Kas Salnajā ņemts pārsvaru: teātra cilvēks, kurš nevien vada, bet ari dedzīgi spēlē veidodams izcilas lomas (Brempeli), vai rakstnieks ar savām īpatajām dotībām?"
Kadilis, Jānis. Ģirta Salnā 40 gadi. Tēvzeme: Latvian Newspaper, Nr.75 (04.10.1946)

Par romānu "Okers" (1943, Rīga: A. Gulbis)

"Romāna temats ir inženiera Žorža Raita jaunizgudrojums krāsvielu rūpniecībā, kam nevien liela praktiska nozīme, bet kam jāstiprina arī latviešu saimnieciskā neatkarība. Tātad jau ar temata izvēli Ģirts Salnais parādījis atzīstamu oriģinalitāti, pieskardamies zinātnes, rūpniecības vai tautsaimniecības novadiem, kas līdz šim literatūrā izmantoti visai maz. [..] Neapšaubāmi Ģirts Salnais ir veikls kombinātors, un dažubrīd gribētos runāt jau par virtuozitāti, kādas nav daudziem pazīstamiem romānu rakstniekiem. Tāpēc jau būtu grēks, ja šādas spējas izlietātu tikai lektīras producēšanai. Viss Ģirta Salnā romāna veidojums līdzinās komplicētam pulksteņa mehānismam. Atsevišķi notikumi un situācijas ar lielu precizitāti un loģisku vajadzību ieķeras viens otrā kā sīki, bet nepieciešami zobratiņi. [..] Ģirts Salnais, piemēram, jūtami abstrahē sava romāna sižetu no laika un telpas. Kad īsteni risinās šā romāna darbība? Parlamentārās vai autoritārās iekārtas laikā? Abos gadījumos visos notikumos daudz lielāka nozīme bija piešķirama valsts varai resp. atsevišķiem politiķiem. Romāna temats to nepieciešami prasa, bet tagad autors šai ziņā ir stipri atturīgs. Tāpat – varbūt tas sīkums – nedaudzajās romāna tēlojuma vietās Salnais maz tiecas nostādīt savus varoņus un darbību gada laiku fonā. Runājot par telpu, ir gan skaidrs, ka mūsu priekšā Rīga, bet it kā stilizētā veidā, bez konkrētām ielām, vietām v. tml. Un tikpat, cik pamatīgi Ģirts Salnais zīmē Jāzepa Vedēja vai konsula Klēra dzīvokli, tik atturīgs, pat skops, viņš ir tad, kad lasītājs vēlētos redzēt kādu pieticīgāku iedzīvi. Tāpat jāpasmīn, ja Klēra kundzes koncerta aprakstā konkrēti minēta tikai Solveigas dziesma. Romāna galvenie varoņi gan savā ārienē, gan rīcībā rādīti visai uzskatāmi. –Liecība par autora raksturošanas spējām!"
Rudzītis, Jānis. Ģirta Salnā Okers. Latvju Mēnešraksts, Nr.1 (01.01.1944)

Par stāstu krājumu "Nolādētais līcis" (1946, Mercfelda: Leona Rumaka apgāds)

".. gribētos atzīmēt rakstnieka atzīstamo māku risināt fabulu. Salnā stāstos darbība spriega, loģiski pamatota un mērķtiecīga. Situācijas rada nepieciešamība, kas izriet no personu raksturiem. Iespējams, ka rakstniekam te lieli noderējušas zināšanas par teātri, jo savā laikā Salnais pats gatavojies kļūt aktieris."
B. K. Jauni izdevumi. Latviešu Ziņas: Latvian News, Nr.11 (08.02.1947)

Par stāstu "Taifūns" (Eslingena, 1948)

"Stāsta darbība risināta Harbinā 1917.–18. g.; tas veltīts – tēva piemiņai; "Taifunā" notēlota latviešu patriota-emigranta Edgara Rieksta sejā var saskatīt dažus nelaiķa Voldemāra Salnā vaibstus. [..] Rakstniecību dažreiz var salīdzināt ar orķestri, kur katrs spēlē savu instrumentu. Tādā gadījumā Ģirtu Salno tiktos pielīdzināt trompetistam, kurš orķestrī skaļi izsauc ideju. Salnajam stiprākā puse ir laikmetiskas idejas uztvērums, jo viņa domāšana ir ļoti, ļoti deduktīva. Tā tiecas aptvert svarīgu politisku, saimniecisku vai citādu problēmu kompleksu, kādēļ pamatojas, varētu sacīt, filozofiskā publicistikā. Kad Ģirts Salnais savu dedukciju atradis, viņš ar lielu un cēlu patosu to demonstrē, parasti izlietodams avantūras romāna vai stāsta fabulējumu. Arī te viņam ir sekmes, viņa darbu fabula nekad nav smādējama, dažkārt veikla, allaž mērķtiecīga. Un tas ir tas, kā latviešu rakstniekiem bieži trūkst. Bet Salnajam ir arī krietni mīnusi, kam saknes turpat. Viņa personāži ir shematiski, par maz individualizēti: aizrāvies ar idejas lielumu, viņš piemirst cilvēku, tas viņam ir tikai kājnieks šaha spēlē. [..] "Taifūnu" var izlasīt ar interesi. Abi notēlotie latvieši — antikvārsGrosmanis un emigrants Rieksts individualizēti, kamēr japāņi un krievi ir palikuši šablonā. [..] Laikmets un vieta Mandžūrija stāstā attēlojas pārliecinoši."
Grīns, Jānis. Ģ. Salnā stāsts "Taifūns". Latvju Ziņas, Nr.1 (05.01.1949)

Par garo stāstu "Vīri" (Stokholma: Daugava. 1953)

"Vīru darbība, norisinās 1919. gada pavasarī komunistu okupācijas laikā Lubānas ezera zemienē. Visu apkārtni terorizē Vecgulbenes tribunāls, un arī tai pagastā, kas rādīts grāmatas notikumos, ir savi jaunās varas kalpi. Bet turpat no kaimiņu pagasta ir cēlies Kalpaks, kas Kurzemē pulcina Latvijas brīvības cīnītājus, un viņa sabiedrotie šai novadā ir zaļie partizāni. Viela ir pietiekami spriega, daudzplākšņaina un ieguvusi arī jau krietnu vēstures perspektīvu, pie tam nezaudējot tagadnes aktuālitāti, lai no tā izveidotu lielu darbu. Ģirts Salnais ir pirmais, kas šā novada 1919. gada notikumiem pieskāries plašākā darbā, bet vēsturiskie notikumi grāmatai dod tikai fonu. Centrā likti cilvēku personīgie pārdzīvojumi, parādot laikmeta pārmaiņu dažādo atbalsi raksturos. Tādā kārtā grāmata ir vēstures notikumu projekcija cilvēku likteņos. Kaut gan tituls ir Vīri, notikumi centrējas ap sievieti — Vīleru Elzu, kuras vīrs Valdis pazudis karā un tiek turēts par kritušu. [..] Darba labākā daļa ir ļoti spriegs notikumu risinājums, kas pretstatā Salnā romāniem, ir konspektīvs, aprauts, vietām tikai iezīmēts, atstājot lasītājam pašam domās risināt tālākās konsekvences. Šais dramatiskajos notikumos spilgti izcelti cilvēki ar kara un revolūcijas uguņu atplaiksnīšanos viņu dvēselēs."
Andrups, Jānis. Vēstures projekcija cilvēku likteņos. Ceļa Zīmes, Nr.19 (01.05.1954)

Par stāstu "Atvars" (Stokholma: Daugava, 1954)

".. rādīta divu latviešu karavīru aizmugures operācija otrā pasaules karā. Atvara darbība iesākas uz latviešu zemes, vispirms rādot kādas Latviešu leģiona vienības došanos cauri Rīgai, tad viņu novietojumu Daugavmalā, tālāk jaunās pozīcijās Kurzemē, tad divu leģionāru dezertēšanu no savas vienības un pieteikšanos vācu organizētā aizmugures sabotieru grupā."
Šterns, I. Atvars. Austrālijas Latvietis, Nr.254 (25.09.1954)

Par romānu "Uguns avoti" (Stokholma: Daugava, 1955)

"Ģirts Salnais uzrakstījis maratonromānu ar 714 lappusēm, tēlodams nelielā izgriezumā Rīgas inteliģenci trīsdesmitajos gados, kad apvērsumu vilnis bija jau pārskrējis lielai daļai Eiropas un brieda arī mūsu zemē.Rakstnieks savu vielu ierobežojis ar individuāliem likteņiem, rādīdams vēsturiskos notikumus tikai kā rūsas blāzmojumu pamalē. Viela nav pārāk plaši tverta, tā nav arī pārkrauta ar blakus materiālu, un ja romāns ir iznācis apmēros tik monumentāls, tad tāpēc, ka rakstniekam tīk ar īstu aistēta labpatiku kavēties pie katras situācijas un dialoga, izveidojot to plastiski, pilnīgi un sīki, un tai pat laikā nenomaldoties detaļās. Viss šis Ģirta Salnā romāns sastāv gandrīz tikai no darbības risinājuma un dialogiem vai monologiem. Pavisam retas ir autora replikas un vides tēlojumi. Nemitīgā kustība darbos un vārdos sagriež romāna norisi saspriegtā atsperē un saista katrā lappusē lasītāja interesi. Ģirta Salnā spēks ir parādīt cilvēkus darbībā un pārdzīvojumos, pie tam cilvēkus šī vārda pilnā nozīmē, bez sevišķi gribēta retuša uz baltuma vai melnuma pusi."
Andrups, Jānis. Romāns ar dinamiku. Ceļa Zīmes, Nr.29 (01.01.1956)

Farandola