Fricis Šterns

Tēvs –laukstrādnieks.
1939. gada nogalē latviskojis vārdu un uzvārdu un turpmāk dēvēts par Andris Zvīgzne.

Deportēts 1941. gada jūlijā no Kuldīgas.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1928: pirmā publikācija "Ziemassvētku stāsti" laikrakstā "Talsu Balss".

Rakstījis lugas, īsprozas darbus, apceres par latviešu tautas tradīcijām, arī ceļojuma piezīmes par Kurzemi (apceļošana).

1937–1939: publicējis īsprozas darbus izdevumos "Sievietes Pasaule", "Straume", "Zemgales Balss","Mazpulks", "Daugavas Vēstnesis","Vanags" un citviet – daļa īsprozas palikusi tikai periodikā, vienīgajā īsprozas krājumā "Kalnā kāpēji" iekļauti pieci stāsti, uzstājies ar priekšlasījumu par rakstnieku Jāni Akurateru.
1937–1939: dažādos latviešu preses izdevumos ("Tēvijas Sargs", 'Sievietes Pasaule", "Mazpulks", "Zemgales Balss", "Ventas Balss" un citviet reģionālajā periodikā) rakstījis par latviešu tautas tradīcijām, tostarp, Meteņiem, Jāņiem, Mārtiņiem, Ziemassvētkiem, vakarēšanu.
Kopš 1940: publicējas ar Andra Zvīgznes vārdu, rakstījis ceļojuma piezīmes par pie Rīgu, piemēram, Mīlgrāvi. Daugavgrīvu, Bolderāju (laikrakstā "Darba Balss").

1932: mākslas un literatūras žurnāla "Avots" redakcijas kolēģijas loceklis; kopā ar Augustu Broci, Jāni Ķelpi un Viktoru Malvesu.
1935: ģeogrāfiska, saimnieciska un politiska apcerējuma "Kas katram jāzin par Abesīniju" autors.
1935: laikrakstā "Rīts" publicēta ziņa, ka pabeidzis romānu "Jaunie cilvēki".
1938: laikrakstā "Brīvā Zeme" publicēta ziņa, ka pabeigta mazpulku luga 3 cēlienos "Senču ozoli", kas drīzumā tiks izdota grāmatā.
1939: laikrakstā "Rīts" publicēts ziņa, ka pabeidzis lugu "Neīstie smiekli".

LITERĀRIE DARBI
PROZA

1932: Mežkungs Peka: romāns (Rīga: Latvijas Press balss).
1940: Kalnā kāpēji: stāsti jaunatnei (Rīga: Valters un Rapa).

LUGAS
1933: jautra spēle 2 ainās "Bildinājums smalkā tonī" (Rīga: J. Gailāns).
1935: drāma no "Latvijas Vanagu"  dzīves "Mēs lidosim saulei pretim!" (Rīga: biedrība "Latvijas Vanagi").
1935: mazpulku luga 3 cēlienos "Vienotiem spēkiem" (kopā ar Albertu Birzmalnieku) (Rīga: Daiņa).
1935: latvju godu mīkale "Dievainēs" (Rīga: Daina).
1936: tautas spēle ar dziesmām un dejām brīvdabas izrādēm "Jāņa tēva sētā" (Rīga: Daiņa).
1937: skatu luga 3 cēlienos "Atvari" (Rīga: Daina).
1938: tautas spēle ar dziesmām un dejām brīvdabas izrādēm "Kāzas Krācēs" (Rīga: J. Marsietis).
1938: latviskas sadzīves ainas ar darbiem, dziesmām, dejām un rotaļām "Vakarēšana Lielnorās" (Rīga: J. Marsietis).
1939: skatu luga "Mantojums" (Jelgava: LLK)

IESTUDĒJUMI PAŠDARBĪBAS TEĀTROS

1935: 30. martā lugas "Mēs lidosim saulei pretim!" pirmizrāde vanagu un vanadžu izpildījumā un A. Šterna (Fr. Šterna brālis) režijā.
1937: Jelgavas strādnieku arodbiedrības pašdarbnieki Dārza svētkos izrādīja lugu "Jāņa tēva sēta".
1938: Jelgavas strādnieku arodbiedrības pašdarbnieki izrādīja lugu "Kāzas Krācēs".
1939: 9. jūlijā izrādīta luga "Saules cilts" Olgas Bormanes režijā, piedaloties Ezeres mazpulcēniem un Liepājas teātra aktieriem (kopumā 400 dalībnieki).
1939: augustā Sarkanmuižas lauksaimniecības biedrības pašdarbnieki K. Dzeņa režijā izrādīja lugu "Jāņu tēva sēta".
1939: 24. decembrī Cieceres Tautas biedrības nama teātra kopa izrādīja skatu lugu "Mantojums".
1939: Latvijas Lauksaimniecības kameras rīkotajā lauksaimniecības biedrību sarīkojumiem piemērotu lugu konkursā veicināšanas prēmija 50, - latu apmērā par lugu "Mantojums" (kopumā iesūtas 93 lugas).
1939: Latvijas Jaunatnes Sarkanā krusta rīkotajā jaunatnes literatūras konkursā godalgots ar 100, latiem par manuskriptu "Kalnā kāpēji".

PAR ROMĀNU "MEŽKUNGS PEKA" (1932)

"Mēdz teikt, ka vislabāko lēmumu par kādu vāju darbu kritika spēj dot tad, ja nemin par to ne zilbi. Ar pilnām tiesībām tas būtu novēlams Friča Šterna nupat iznākušajam romānam Mežkungs Peka. (Izdevējs Latvju Preses balss, Rīgā. (!) Saturs atgremots pēc Putras Dauka. [..] Ja Putras Dauķim kaut cik viengabalības, sava uzbūve, kaut šķidra, tad Mežkungā Pekā no visa ne jausmas."

- re. Domas, 1932, Nr. 8.

"Autors skar mūslaiku lauku dižvīru ēnas puses. Redzam un jūtam, ka briesmīgi daudz negatīva ir ieviesies mūsu dzīvē. Rīgā: spekulācijas, krāpšanas, banku apzagšanas, bankroti, valsts naudas ieraušana. Laukos tas pats. Te redzam pagasta varenos: Mežkungu Peku, padomes vīru Dzintaru, krodznieku Svempi u. c. Tie sēž pagasta padomē, tie ir kases direktori, pienotavu priekšnieki un (droši vien) skolu padomes vīri - tā tad pagasta laicīgās un garīgās dzīves vadītāji un noteicēji. Visa dzīve, tā tad, ir atkarīga no šiem kungiem. [..] Romāns lasās ar interesi. Paldies autoram par drosmi stāties ar operācijas nazi pie māsu sadzīves slimnieka."

Šops, E. Grāmatu apskats. Tāle, 1933, Nr. 1.

"Varbūt tā norakstīta no dzīves, varbūt Pekām u. c. bijuši reāli modeļi. Vispār arī Šterna romāns varētu ierosināt bēdīgas domas par mūsu lauku intelliģences lomu katrā, kas interesējas par tautas un valsts nākotni. Vai arī sacelt to vareno dusmas, kas vērīgi raugās, lai lauku sabiedriskos darbiniekus mālē tikai ar cinkveisu un bleiveisu. Fricis Šterns, kā rakstnieks, ir vēl tipisks iesācējs - līdz bērnišķībai naīvs un elementārs, ne kompozicijas, ne stila problēmi tam nav vēl ausuši, bet zināma vērība un svaiga uztvere viņa acij it kā būtu Romānā daudz drukas kļūdu, sevišķi pieturas zīmēs; var pat autoru ņemt aizdomās par gramatikas attiecīgas nodaļas nepazīšanu. Jaunajam autoram būtu ieteicams nelaist turpmākos darbus klajā labu laiku un - mācīties."

Grīns, Jānis. Debitanti prozas laukā. Daugava, 1933, Nr. 3.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "KALNĀ KĀPĒJI" (1940)

"Fabuliski šie stāsti konstruēti diezgan vienkārši, jo fabula patiešām nav arī mūsu vecākās paaudzes rakstnieku stiprā puse. Bet visos piecos stāstiņos A. Zvīgzne ir centies ielikt krietnu, jaunatnei derīgu pozitīvo domu. Tie ir darbīgi zēni un meitenes, kurus autors mums rāda. Skolā, sporta sacensībās, ezerā uz ledus un spēkstacijā, atvietojot tēvu mājas saimniecībā darbā, celmājā pie lāpstas un laužamām stangām - visur šie jaunieši parādās kā raženi nākamības cilvēki ar censonības zīmi pierē. [..] A. Z. bez šaubām progresē, kas sevišķi sakāms par valodu, kas kļuvusi tīrāka izteiksmē un vairāk koncentrēta un stiliski skanoša. Viss tas ļauj cerēt, ka jaunais rakstnieks, strādādams pie sevis ar līdzšinējo skubu, atradīs savu vietu mūsu stāstnieku pulkā. Viņam tikai vēl jāatrod pašam sevi."

K. L. Kalnā kāpēji. Darba Dzīve, 1940, 25. maijs.

literāts
žurnālists

Frīdrihs Rūdolfs Šterns

Andris Zvīgzne