Vilis Veldre

Lomas: folkloras vācējs, rakstnieks, sekretārs

20.09.1908 – 17.09.1940

Vilis Veldre (1908–1940?, īstā vārdā Fricis Jānis Gulbis) – rakstnieks. Publicējies arī ar pseidonīmu Jānis Trimda. Dzejoļu krājumos "Vaļsirdība" (1933) un "Prieks" (1938) dzimtā novada, dabas un zemnieka darba motīvi, lauku idilles pretstatījums pilsētas haosam un bezdvēseliskumam, romantiski sentimentālā izteiksmē elēģiski, rezignēti, retāk intīmās lirikas motīvi – ilgošanās, sapņainība, pielūgsme. Dzejoļiem melodiskas romances raksturs, dažkārt – īpaši patriotiskajā lirikā – patētika. Romānā "Dižmuiža" (1937) tēlots 1919.–1925. gads Kurzemē, sniedzot interesantas laikmeta ainas un cilvēku tipāžus. Romāns "Dēli un meitas" (1938) pieder romantiskā psiholoģiskā romāna veidam. Tēlojumu krājumā "Seni stāsti par manu māju" (1937) Kurzemes vēstures, īpatnu personību un dabas apraksti. Veldres ceļojumu apraksti pa Latviju izdoti grāmatā "Ceļi un cilvēki" (1937), "Dzīve pie jūras" (1–2, 1938–1939). Tajos spilgtās ainās sniegts dokumentāli precīzs Kurzemes un piejūras iedzīvotāju dzīves apstākļu tēlojums, akcentēta cilvēciskā vitalitāte un novada dabas pievilcība. Pēc nāves izdots dzejas krājums "Saules rasā" (1941).

Darba autors (14)

Recepcijas persona (2)

Dzimšanas laiks/vieta

20.09.1908
Džūkste

Miršanas laiks/vieta

17.09.1940
Vandzenes pagasts
Pazudis bez vēsts (domājams, izdarījis pašnāvību) 1940. gada rudenī pēc Latvijas aneksijas.

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

1924: pirmā publikācija – dzejolis "Gaidai" laikrakstā "Jaunatnes Vadonis" 24. maijā, publicēts ar pseidonīmu Dailonis.
1927–1934: rudenim ar pseidonīmu Jānis Trimda publicējis dzejoļus, ceļojuma aprakstus un kritikas.

LITERĀRIE DARBI

1933: dzejas krājums "Vaļsirdība".
1937: romāns "Dižmuiža".
1937: tēlojumu krājums "Seni stāsti par manu māju".
1937: ceļojumu aprakstu grāmata "Ceļi un cilvēki".
1938: dzejas krājums "Prieks".
1938: romāns "Dēli un meitas".
1938–1939: ceļojumu aprakstu grāmata "Dzīve pie jūras" (1–2).
1941: dzejas krājums "Saules rasā" (izdots pēc autora nāves, dzejnieks bija pats to sakārtojis un iesniedzis apgādā "Valters un Rapa" 1940. gada maijā).
1995: dzejas izlase "Top mani vārdi klusi".

Grāmatā izdoti tēlojumi par A. Brigaderes mājām – "Sprīdīši" (1939).
Aktīvi publicējies kreisajā presē, rakstījis publicististiskus aprakstus, sagatavojis publicēšanai žurnālā "Atpūta" Raiņa dienasgrāmatas.

1934: sākumā Talsos izdevis literāru laikrakstu "Jaunā Daiņa".
No 1934: oktobra strādāja laikrakstos "Brīvā Zeme" un "Rīts".

Citātu galerija

PAR VILI VELDRI

"Neviens latviešu jaunās paaudzes dzejnieks nav savās rindās ietvēris vairāk dzīves gaišuma, prieka un vaļsirdības kā Vilis Veldre (īstā vārdā Fricis Gulbis, pazīstams arī kā Jānis Trimda). Kad viņš zem pirmā pseidonīma kā Jānis Trimda pirms vairāk kā desmit gadiem ienāca latviešu lirikā, viņi vērsa uz sevi uzmanību. Kā temperamenta pilns liriķis, kas risina jūsmīgus mīlestības un idiliskas lauku dzīves motīvus. Pateicoties savai sirsnīgai, gaišai un vieglai dzīves izjūtai, Vilis Veldre prata savas domas ietērpt tik skanīgi līstošos un muzikālos pantos, ka ātri ieguva dzejas draugu atsaucību un mīlestību. Ja Vilim Veldrem kādreiz jautāja, vai viņš patiešām — pretēji lielajai daļai dzejnieku — dzīvē redz tikai gaišo, priecīgo, jo dzejoja gandrīz vienīgi par dzīves gaišumu un prieku, tad viņš atbildēja ar dziļas domas pamatotiem vārdiem: "Es domāju, ka katram cilvēkam pašam savu bēdu diezgan. Un ja nu kāds cilvēks, ari dzejnieks, rada ko vispārībai, tad viņam jācenšas citus ar to iepriecināt un nevis vēl vairāk apbēdināt. Dzeja jau ir vienīgais veids, kā es varu sabiedrībai pateikties par to prieku, ko es gūstu, šis sabiedrības vidū dzīvodams". Šie zīmīgie vārdi visā pilnībā raksturo Viļa Veldres dzejnieka personību un viņa literāro darbu būtības pamatojumu."
Hūns, E. Dzejnieka Viļa Veldres piemiņai. Kurzemes Vārds, Nr.214 (16.09.1942)

"Veldre bija īsts liriķis un bez formāliem meklējumiem rakstīja Viegli plūstošas un labskanīgas vārsmas. Savā laikā bija populāra viņa programmatiskā dziesma "Lai es ilgi dzīvot varu savā tēva pagastā". [..] pārsteidza viņa pievēršanās senai latviešu dievestībai –dievturībai. Viņa pārliecība bija, ka līdztekus mūsu tautas dziesmām, dejām, rakstiem senās dievestības atziņa modinātu tautā lielāku nacionālo pašapziņu. Uzspiestā, svešā reliģija (noniecinot mūsu garamantu vērtību) to nolaupījusi. Būdams pārliecināts dievturis, dzejnieks domāja, ka latviskās dzīves ziņai jādod pienācīga vieta tautas dzīvē."
Labietis, Nr.48 (01.07.1974)