Par Friča Freidenfelda personību un darbību
"Friča Freidenfelda valoda ir vienkārša, bez moderni rafinētiem stila līdzekļiem. Viņa stiprums ir jūtu dziļums liriskos dzejoļos un progresīvas idejas sabiedriskos dzejoļos. Dzejojis pret karu vairāk kā jeb kurš cits latviešu dzejnieks. Rūpīgi cenšas piekopt tīru latviešu valodu. Fricis Freidenfelds mīlē klusumu, dabu un mūziku. Mīlē grāmatas no bērna dienām. Daudz lasa dažāda satura grāmatas — beletristiskas, vēsturiskas, ģeogrāfiskas, zinātniskas un cita satura."
Ausma, Nr. (01.03.1944)
"Kādu pavasara dienu mani apmeklē neliela auguma kungs, jau mūža otrā pusē. Sasveicinoties nebiju ieklausījies ciemiņa uzvārdu un cilvēcīgā ziņkārē jautāju: "Cik ilgi jūs esat Amerikā?"
"Četrdesmit sešus gadus", skanēja atbilde, un es biju mazliet pārsteigts.
"Kā, un jūs tik labi vēl runājat latviski?" ieinteresējos.
Ciemiņš runāja latviski tā, it kā tikko būtu iebraucis no Vācijas Bostonā, kur esmu sastapis daudzus vecos latviešus. Viņu valoda piebārstīta angļu vārdiem un izteicieniem — parasta lieta.
"Nedrīkst savu valodu aizmirst," saka viesis. "Es lasu daudz latviešu grāmatu, tikai tā var saglabāt valodu. Vienu, ko varu pārmest
Amerikas vecajiem latviešiem, ir tas, ka viņi vispār nelasa latviešu grāmatas vai itin neko... Viņu valoda tāpēc skan kā pagājušā gadusimtenī Konradijam Jelgavā..."
Nu esmu atšifrējis nelielā auguma džentlmeni, kas nēsā pelēku mēteli ar 3 pogām un uz acīm pensneju — tas ir Fricis Freidenfelds."
Akmentiņš, Osvalds. Sastapšanās ar Amerikas latviešu dzejnieku. Latvija, Nr.34 (04.05.1950)
"Viena spilgta veclatvieša figūra ir aizgājusi, un Bostona kļuvusi vientuļāka. To izjūt literātu un preses darbinieku pulks, kas ar viņu satikās, kas viņu pazina. Kad Bostonā 1951. g. nodibinājās Latviešu preses biedrība, tās pulkā ienāca Fricis Freidenfelds kā vienīgais no veclatviešu saimes. Bija jau arī citi dziesminieki, bet tie kautrējās un nejutās mums tik radniecīgi. Tā Fricis palika pie mums. Kad ar viņu iepazinās Ņujorkas dzejnieku grupa, kas viesojās rakstnieku dienās Bostonā, tie atzina, ka Fricim ir kaut kas tāds, kā citiem autoriem trūkst. Viņam bija īpatnējs priekšnesuma veids. Nevar teikt, ka viņam būtu bijis liels cienītāju pulks. Bija pat dzirdamas piezīmes un ne visai glaimojošas. Rīkotājiem daži sūdzējās: „kāpēc jūs laižat Freidenfeldu runāt . . ." Freidenfelda dzejoļus neiespieda. Viņš it kā neiederējās "jaunajā dzejā", viņš piederēja pie laikmeta, kas jau ir aizgājis pirms viņa. Dzejnieks bija vismaz priecīgs, ja reizi gadā bija izdevība stāties auditorijas priekšā, un šo izdevību viņš arī nekad nepalaida neizmantotu. Viņam tā bija patīkama tikšanās un iepazīšanās ar citiem dzejniekiem, izmainot savas domas."
Akmentiņš, Osvalds. Atvadvārdi veclatviešu dzejniekam Fricim Freidenfeldam. Latvija Amerikā, Nr.66 (19.08.1959)