Erna Ķikure

Dzimusi saimnieka ģimenē. Tēvs – Jānis Bērziņš (1873–1919) skolotājs, vēlāk Ļaudonas pagasta vecākais. Tēvu, skolotāju, vēlāk Ļaudonas pagasta vecāko, nošauj lielinieki 1919. gada martā. Māte – Alvīne Bērziņa (dzimusi Putniņa, 1885–1947).
Agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība, tēvs māca rakstīt un rēķināt. Kad tēvu iesauc karā, mācās kaimiņos pie profesora Nikoloja Maltas māsas Veronikas un sievas Agnēzes. Pie Veronikas sākusi mācīties arī klavierspēli.
1924: beigusi Biržu vidusskolu (vēlāk pārdēvēta par Madonas ģimnāziju), uzrādot zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs un gleznotājs Jānis Plase iedrošinājis un sagatavojis mācībām Rīgā.
1932: beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Riharda Zariņa vadīto grafikas klasi. Ar ofortā veidotām ainavām piedalījusies Kultūras fonda rīkotajās izstādēs.
1939: vairākus mēnešus papildinājusies Beļģijā.
1941. gada 10 aprīlis: laulības ar Jāni Dzelmi.
1941. gada 14. jūnijs: māsu Austru Lāci ar trim maziem bērniem izsūta uz Sibīriju, Krasnojarskas apgabalu.
1942: piedzimst meita Inese.
1944: kopā ar vīru, meitu Inesi un māti Alvīni pametusi "Ķikurus" un devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
Sākumā viņi nonāk Vācijas un Čehoslovākijas pierobežā Sudetijā. Pēc tam gandrīz gadu dzīvo Austrijā, no kurienes nokļūst Vācijā, vispirms Eslingenā, pēc tam Sillenbuchā pie Štutgartes. Erna Dzelme strādā Štutgartes–Sillenbuchas latviešu nometnes vidusskolā par zīmēšanas un mākslas skolotāju.
1946: piedzimst meita Dzidra.
1949: ģimene emigrē uz Austrāliju.
1958: pieņēmusi Austrālijas pilsonību.
1983: pārcēlusies uz dzīvi pie meitas Ineses Kanādā.
1988: meita Inese sāk izdot Ernas Ķikures grāmatas mazos metienos.
1993: pārcietusi insultu, pamazām atgūst kustību spējas, turpina rakstīt un spēlēt klavieres ar labo roku, jo kreisā ir nevarīga.

1954: pirmā pubikācija – stāsts "Baltās bikses" laikrakstā "Austrālijas Latvietis" (27.12).

Stāstu krājumi
"Mūsu kaimiņš" (1962)
"Kā plūsti, Aiviekste?" (1989)
"Uz tilta" (1990)
"Ceļa akmeņu raksts" (1990)
"Tu prasi patiesu stāstu..." (1991)
"Būs skaista diena" (1993)
"Mājas un ceļi" (1996, izlase)

Dzejoļu krājumi
"Dienas un gadi" (1985)
"Artava" (1988)



Citi
"Ķikures un Sarmas vēstules" (1980)
"Ķikures un Sarmas vēstules (1958–1962)" (1991)

"Erna Ķikure pieder nedaudzajiem mūsu kontinenta latviešu rakstniekiem, kas raksta regulāri. Šis ir vienīgais darba ceļš tīrās literatūras kopšanai. Austrālijā ieviesusies "nezāle": ļoti daudzi mūsu autori raksta tikai pirms rakstnieku dienām, lai ar sasteigto jaundarbu tur reprezentētos. Tādēļ rodas cienība pret autoriem, kas raksta ikdienas, jo bez šīs rutīnas nav iespējams arī apgūt rakstnieka varēšanu. Ko gan līdz "rakstnieka talants un dzirksts", ja pietrūkst rutīnas un tehniskās varēšanas? Laimīgā kārtā Erna Ķikure un, varbūt, pusducis citu Austrālijas latviešu autoru, šai grupai nepieder."

Austrālijas Latvietis, Nr. 1117, 03.03.1972


Par Ernas Ķikures dzeju
"Ķikures dzejām piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitālitāte, stiprums, stingrums. Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur tā ir delikāta. Tā ir sajūta, spēcīga un lieliska, kas mūs pārņem, kad apzināmies, ka "mēs esam". Viņas dzejā atrodam nemitīgu jūtu pašanalīzi, darbošanos ap sevi, reģistrējot tos momentus, kur mēs it kā esam pacelti, vai arī tos, kur esam izmisuma pašos dziļumos (..) Starp latviešu dzejniekiem Austrālijā Ķikure ieņem īpatu vietu. Viņa nav ne "moderna" kā Brēdrihs, Lindbergs, Silkalns, ne „germāniski klasiska" kā Pļavkalns, ne konvencionāla kā Ābele jun., Lācis, ne ekspresionistiska kā Birkmanis, ne eleganta kā Tomsons, un ne apskaidroti nobriedusi kā Sarma. Viņa ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu. Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši viņa noraida tradicionālo formu. Tāpat kā austrālieši viņa mēģina skatīt pasauli tādu, kā neviens cits. Viņas dzejai, tāpat kā austrāliešu, nav atbalss. Ne reliģija, ne vēsture, ne literātūrā te neieskanas. Ķikures dzeja, tāpat kā austrāliešu, ir nobriedusi, ja tas nozīmē savas personīgās līnijas iezīmēšanu, palikšanu uzticīgai savam pārdzīvojumam. Cita tipa kritika to nosauktu par naīvu un provinciālu dzeju. Ķikures jūtas valda pār stilu: kur notēlota jūtu vidusgamma, tur tas plūst mierīgs, pagaros teikumos. Kur notēlotas jūtu galējības, tur stils saraustīts, uztraukts. Vēl vairāk: mums šķiet, ka viņas dzejā varam novērot pašu jūtu rašanās procesu, jūtu pārmaiņas, it kā nenozīmīgus, bet no dziļumiem nākušus vārdus. Dzejniece reģistrē vairākas jūtas vienā laikā, it kā mēģinātu uztvert kāda momenta visumu: kaut kas līdzīgs "apziņas plūsmas" tehnikai, bet tikai dzejā. Varbūt tāpēc viņas valoda ir pirmatnēji svaiga, ne nogludināta. Tā ir valoda, kas prasa dabīgu prozas ritmu, izteiksmīgo pauzi, asus stakāto vai arī garus crescendo, asas teikumu beigas. Ne vārds te svarīgs, bet viss teikums. Un teikums pirms un pēc. (..) Apkārtne Ķikures darbos spēlē nozīmīgu lomu. Ne velti viņa, Erna Dzelme, ir mūsu Mākslas Akadēmijas grafiķe, un viņas stāstos tik bieži saduras latviskais ar austrālisko. Bet blakus šīm tendencēm, viņas dzejoļos it bieži parādās vientulības motīvs. Dzejniece it kā dzīvo vietās, kas tai nepieder. Viņa ir svešiniece tur, kur tā atrodas. Nebūtu brīnums. Par spīti ceļojumiem pa Somiju, dzīvi un studijām Antverpenē, Briselē, Minhenē, Prāgā, Parīzē un Berlīnē, dzejnieces īstās mājas ir dzimtā puse."Kārlis Freimanis. Dzejniece Erna Ķikure. Tilts, nr. 42–43, 1.11.1961.

Par Ernas Ķikures prozu
"Viņas akcenti nav uz vēstījumu, reālistiski trāpīgu un izvērstu personāžu atveidi (kaut arī tos viņa, piemēram, bērnības un jaunības atmiņu tēlojumos rada kolorītus), bet gan uz kādas šķietami ikdienišķas situācijas psiholoģisku izpēti, to parādot plašākās un dziļākās kopsakarībās kā kādu līdz tam neapjaustu eksistenciālu patiesību, kas atklājas kāda lūzuma vai krīzes, vai pat nejaušības iespaidā. Kā kāda epifāniska atklāsme, kas piepeši liek izjust realitāti padziļināti, bez ikdienišķības racionalitātes. Viņas akcenti ir atturīgi, viegli impresionistisku un vienlaikus simboliski vispārinātu cilvēku iekšpasaules sasaisti ar lielajām, taču bieži vien neievērotajām patiesībām. Mani personiski saista Ķikures lieliskā spēja redzēt un izjust savus tēlojuma objektus un situācijas viegli dūmakainā izgaismojumā, nianšu smalkumā, pieskārienu poētikā un detaļu pacelšanā pāri tikai realitātes plaknei, kad daudzkārt vairāk par tiešo tekstu pasaka zemteksts un aizteksts, kurā dažkārt viešama arī atturīga, paskumja ironija un rezignācija."

Viesturs Vecgrāvis. Mazzināmā impresioniste. Domuzīme, Nr. 2, 2018, 19. lpp.

Erna Bērziņa

Erna Dzelme

1906–1924
Ķikuri

1924–1932
Rīga

1932–1940
Ilūkste

1941–1944
Ķikuri

1949–1951
Greta

1952
Vaionga

1961
Sidneja

1970
Vollonona

1973–1984
Ceļo starp abām meitām: dzīvo pusi vai visu gadu pie meitas Dzidras Austrālijā vai pie meitas Ineses Kanādā.

1984
Benfa
Pārceļas uz patstāvīgu dzīvi pie meitas Ineses.

1985–1989
Monreāla

1989–2003
Kalgari

1924
Madonas ģimnāzija
Madona
Madonas vidusskolā uzrādījusi zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs un gleznotājs Jānis Plase iedrošinājis un sagatavojis mācībām Rīgā.

1924–1932
Latvijas Mākslas akadēmija
Gogoļa iela 3, Rīga
Beigusi Riharda Zariņa vadīto grafikas klasi ar ofortu "Daugava".

1924
Rīgas Tautas konservatorija
Rīga
Mācījusies klavierspēli.

1939
Antverpene
Papildinājusies Beļģijas Karaliskajā mākslas akadēmijā.

1929
Parīze
Ar akadēmijas draudzenes radinieka preču kuģi rodas negaidīta iespēja nokļūt Parīzē. Tur veidotās skices paver ceļu uz diplomdarbu Mākslas Akadēmijā.

03.1939–05.1939
Beļģija
Trīs mēnešus pavada Beļģijā, strādājot grafikā. Briseles Karaliskās mākslas akadēmijā brīvu mācīšanos – telpas un profesorus – varēja dabūt tie, kas kaut kur jau bija beiguši kādu mākslas akadēmiju.

06.1939
Parīze

1940
Somija

1969
Parīze
Kopā ar meitu Inesi Birstiņu un viņas vīru Laimoni Birstiņu apceļo Dienvideiropu: Vāciju, Austriju, Itāliju, Spāniju, Franciju, arī Parīzi.

1969
Vācija

1969
Austrija

1969
Itālija

1969
Spānija

1969
Toronto
Apciemo Jēkabu Lāci, Ernas māsas Austras vīru, kurš, pēc ģimenes izvešanas uz Sibīriju, nonācis Kanādā.

1972
Anglija
Ciemos pie jaunākās meitas Dzidras.

1932–1940
Valsts Ilūkstes ģimnāzija
Ilūkste
Zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja

1940–1941
Ļaudonas 6-klašu pamatskola
Ļaudona
Zīmēšanas un vācu valodas skolotāja.

1940–1941
Sāvienas pamatskola
Sāviena
Zīmēšanas un vācu valodas skolotāja.

1949–1951
Greta
Grētas imigrantu nometnē strādā noliktavā pie drēbju izdalīšanas, slimnīcā kā palīdze, pasniedz nometnes bērniem klavierstundas.

1952–1962
Vaionga
Saimnieko laukos. Dzelmes nopērk īpašumu laukos, kādus 100 km no Sidnejas. Līdz tuvākajai pilsētiņai Vaiongai ar skolu, pastu un veikaliem ir 8 kilometri. Lauku saimniecība izrādās nabadzīga, māja puspabeigta, tīrumi pašiem jāierīko.

1962–1967
Sidneja
Strādājusi kā mūzikas privātskolotāja, kantoriste, sanitāre slimnīcā, pakotāja jostu fabrikā, bet visbiežāk – kā mājkalpotāja.No 1967. gada aprīļa Erna Dzelme sāk saņemt nelielu pensiju. Tad viņa vairs nestrādā oficiāli algotu darbu, bet auklē bērnus, palaikam uzņemas citus mājkalpotājas pienākumus. Visu laiku viņa cenšas atrast vēl kādu iespēju piepelnīties.

1944
Felbaha

1949
Batersta

1949
Greta

10.2005
Ļaudonas kapi
Pārapbedīta

Jāņa Jaunsudrabiņa balva
Balva piešķirta par grāmatām "Kā plūsti, Aiviekste?", "Uz tilta" un "Ceļa akmeņu raksts".
1991