Ēriks Raisters

Dzimis lauksaimnieka ģimenē. 1951: janvārī izceļoja uz Ameriku."Platā pelēkā rudens mētelī, aceņu stiklus priecīgi zibinādams, durvīs stāvēja Ēriks Raisters. Tomēr atbraucis! Un mūsu līksmīga uzsita tik augstu vilni, ka tas nenoplaka vēl ilgi pēc pusnakts. Homērisku smieklu pavadītas, sprakstēja Ērika asprātības par dzeju un dzejniekiem, ka neatklausīties." Zeltiņš, Teodors. Tuvos un tālos ciemos. Bruklina: Grāmatu Draugs, 1977, 40. lpp.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Ar literāro jaunradi sācis nodarboties jau skolas gados Smiltenē.
1923: pirmā publikācija - dzejolis "Somijas jūrmalā" žurnāla "Lira" 1. numurā.
Dzejoļu krājums "Svētlaimība" salikums gājis bojā 2. pasaules kara laikā.
1933: žurnāla "Jaunā Raža" 4. numurā publicēts stāsts "Notikums ar kādu jaunekli".

LITERĀRIE DARBI

1931: dzejoļu krājums "Men".
1939: dzejoļu krājums "Plosti".
1950: dzejoļu krājums "Mans laiks".
1973: dzejoļi, balādes, poēmas "Es Rīgu sirdī jūtu" (sakārtojusi Elvīra Raistere).

Pēc 1950: rakstītie dzejoļi apkopoti piemiņas izlasē "Kad mēs jauni bijām" (1972).

Darbs žurnālistikā

1936–1938: laikraksta "Rīts" redaktors.
1938–1940: laikraksta "Rīts" tautsaimniecības nodaļas redaktors.
Kopš: 20. gs. 30. gadu otras puses rakstīja izdevumam "Pasta - Telegrāfa Dzīve".
1941–1944: strādājis laikrakstos "Tēvija" un "Daugavas Vanagi".
1946–1949: laikraksta "Nedēļas Apskats" Augustdorfā redaktors.
1946–1947:Latvijas Centrālās komitejas Informācijas biroja un biļetena vadītājs.
1949–1950: laikraksta"Latvija" atbildīgais redaktors Eslingenē.
1951–1967: strādāja laikrakstā "Laiks" Ņujorkā.

20. gs. 40.–60. gados periodikā publicējis daudz recenziju par grāmatām, rakstus un reportāžas par latviešu trimdas sabiedriskajiem un kultūras jautājumiem.

Atsevišķus dzejoļus komponējuši Bruno Skulte, Helmers Pavasars, Jāzeps Vītols, Jānis Kalniņš.

1971: ASV izveidots Ērika Raistera piemiņas fonds, kas ik gadu godalgo kādu latviešu kultūras dzīves personību.

Par dzejas krājumu "Men" (Rīga, 1931)

"Ēriku Raisteri nevarētu pieskaitīt pie tiem, kas par katru cenu censtos pēc pāragras un lētas popularitātes. Viņa pirmie dzejoli periodikā sāka parādīties 1923. g., bet pirmā dzeju grāmata iznāca tikai šogad. 94 lappuses biezā grāmata sastādās gandrīz vienīgi no mīlestības dzejoļiem. Men ir kāda sieviete, nezināma, reizē tuva un tāla, kurai Raisters dzied savas dziesmas. [..]Raisters ir mīlētājs, gribētos pat teikt - neprātīgs mīlētājs. Visur viņš jut un redz mīlestību, redz sievietes skaistumu. Un jāsaka, ka šis mīlestības neprāts, šī gremdēšanas sievietes skaistuma apbrīnošanā ir R. dzejas stiprums. Krājumā ievietoti arī nedaudzi dabas dzejoļi, bet tie uzrāda diezgan vāju dabas izjūtu un bezgaršīgu epitetu izvēli. Formālā ziņā grāmata uzrakstīta labi. R. spalva jau ieguvusi vajadzīgo technisko slīpējumu. Saturā vajadzēja izvairīties no pārāk biežiem patētiskiem izsaucieniem un no šur, tur zaudētās loģiskās sakarības. "Men" ir viena no labākām pēdējā laikā iznākušām dzeju grāmatām, kuru katrs dzejas draugs izlasīs ar interesi."

Ķelpe, Jānis. Eriks Raisters. Men. Rūjienas Vēstnesis, 1932, 15. janv.

Par lirikas krājumu "Plosti" (Rīga, 1939)

"Savā jaunākajā dzejoļu kopojumā Plosti Ēriks Raisters palicis tas pats pārdrošais uzvarētājas mīlas apdziedātājs. Atšķirība tikai tā, ka šeit vairs nav to misticisma atribūtu, ko mēs vērojām krājumā Men.
Plostos mēs redzam mīlētāju, kas visā dziļumā pārzin sievietes saldumu, zin, ko pats no viņas grib, un tiecas uz to ar visu savu nesavaldāmo temperamentu. Ēriks Raisters ir pilnasinīgākais mīlas liriķis jauno dzejnieku vidū. Ērika Raistera mīlas lirikā nav vērojama tikai gaišā izskaņa vien. Dažbrīd viņa vārsmās mīlētāji saslienas viens pret otru kā divi lieli naidnieki, un tad pār lūpām plūst naids, rūgtums un nakts, ko bieži slīcina glāzē. Plostos savas mīlas lirikas brāzmainību E. R. ir iekļāvis diezgan cieti un nosvērti veidotos pantos un tas, varbūt, vēl vairāk liek just to nemieru un alku, kas valda dzejnieka dvēselē. Tieši mīlas lirika ir Plostu labākā daļa, kur rodami dzejoļi ar viengabalainu līdz galam izturētu izjūtu un formas lējumu. Mīlas lirikai pieslienas dabas dzejoļi, kas visvairāk kopoti grāmatas vidus no daļā, bet izklaidus sastopami arī grāmatas beigās - poēmās. Arī šie dabas dzejoļi raksturīgi ar Raisteram piemītošo trauksmainību, vieglo, krāsaino vārdu vijumu un gaišo pamattoni. Grāmatu noslēdz poēmas gan ar vēsturisku, gan tagadnīgu saturu. Visai interesants ir šo poēmu kompozīcijas veids. Katra poēma ir sastatīta kopā no atsevišķiem dzejoļiem, kurus vieno attiecīgs temats. Tas ir pilnīgs pretstats kanonisko formu poēmām, un, manu pēc, šīs poēmas arī varētu dēvēt par zināmiem balāžu vai dzejoļu cikliem ar noteiktu tematu."

Čaks, Aleksandrs. Brāzmains liriķis. Daugava, 1939, Nr. 3.

Par dzejas krājumu "Mans laiks" (Anglija, 1950)

"Raistera dzejā dominē kara, pēckara, patriotisma un erotikas elementi, kas apskatāmi atsevišķi. Kara dzejoļos autors nav saistīts ar kādu konkrētu laikmetu - tie dzejoļi ir pārlaicīgi. To centrā ir cilvēks, kurā spilgtu pārdzīvojumu Izraisa ainas, kādas sastopamas Ikvienā karā. Savos pēckara pārdzīvojumos autors saglabājis stingru iekšēju stāju. Kaut arī tie pārdzīvojumi, brienot cauri uguns un asins pirtij, nav bijuši mmazāk spilgti un satriecoši kā viņa līdzgaitniekiem, tomēr viņš uz raksturīgajām pēckara parādībām raugās reāli, ar asu un noteiktu skatu, iekšēji nesaplosīts un nesvārstīgi, bez gļēvuma un nevarības, ar nelokāmu ticību Jaunai dzīvei un cilvēka atdzimšanai. Tāpat patriotiskajos dzejoļos, kur autors piemin atstāto un degošo dzimteni, nav ne vēsts no tām vaimanām, ar kādām pirmajos trimdas gados diletanti un konjunktūras dzejnieki pārplūdināja periodikas slejas. Tur nav klišeju, bet vienreizēji, silti izjusti un reizē spēcīgi vārdi. [..] Raisters nav jaunu formu meklētājs. Viņa dzejoli ietverti klasiskajās četrrindās, bet laba daļa ir arī stingrajā soneta formā. Atskaitot dažus sīkākus negludumus (nevienāds pēdu skaits, ne visai pareizas atskaņas), forma visnotaļ gluda un izturēta. Tā ir krietna un vīrišķīga dzeja, kuru labprāt lasis arī tas, kas nav sevišķs lirikas cienītājs."

Skujenieks, Emīls. Krietna un vīrišķīga dzeja. Latvija, 1950, 2. sept.

Par Ērika Raistera personību un literāro darbību

"Apcerot Ēriku Raisteru, mēs sastopamies ar retu gadījumu, kad dzejnieks pēc izglītības ir tautsaimnieks, kas centies pārliecināt avīžu lasītājus par oficiālā viedokļa pareizību daždažādos praktiskās dzīves jautājumos. Bet, ja nu tautsaimniecība īsteni ir zinātne, kam rūp ļaužu dzīvi izkārtot tā, lai visiem būtu labi, lai katrs staigātu smaidīdams, tad kļūst pamanāma raksturīga sakarība starp Raistera izglītību un viņa dzejas būtiskajām pazīmēm. Raisters ir viens no mūsu vispriecīgākajiem dzejniekiem, un arī savā dzīvē tas allaž tiecies pēc bohēmiešu sabiedrības. Kādreiz viņš kopā ar vairākiem citiem jauniem dzejniekiem
skaļi iebruka rakstnieku un mākslinieku biedrībā Zaļajā Vārnā, kas bija tā kā iesnaudusies. Atskanēja sauciens, lai dzeja saskartos ar aktuāliem centieniem, lai tā būtu pozitīva un dinamiska, un Raisters bija viens no tiem, kas šīs prasības pasvītroti demonstrēja. Sākumā viņa dzejoļos manāms arī manierisms, kas izpaužas tai laikā modē nākušā metriskā un stilistiskā ekspresionismā. Taču jauneklīgā aizraušanās drīz vien aprimusi, un R. palicis pie formas klasiskajām tradīcijām, pašā pēdējā laikā gan parādīdams zināmu interesi arī par metriskām kombinācijām, kas radušās latviešu tautas dziesmu formas ietekmē. Līdz šim Ērikam Raisteram iznākušas divi dzejoļu grāmatas. Pirmā - Men (1931.). Nosaukumā domāts kādas sievietes vārds, un šī sieviete radniecīga tiem citu dzejnieku pielūgsmes objektiem, kas dažādos vārdos pazīstamas kā Dailās un Nezināmās. Otrā grāmata - Plosti (1938.) vēl vairāk nekā Men aptver tautas aktuālos centienus, pauž pozitīvisko dzīves skatījumu un stilā uzrāda lielu dinamismu. Viņa dzejoļu grāmatās arī vairāk nekā citur sastopamies ar pantiem, kas aizrautīgi stāsta par Jāņu vakaru unlīgotājiem. Varētu vēl teikt, ka Raisteram ļoti tuvs "carpe diem" motīvs, bet ne tāpēc, ka rītdienai maz var ticēt. Otrajā dzejoļu grāmatā R. reprezentētas arī kā liroepiķis, tematikas ziņā parādīdams dažu interesantu oriģinalitāti. Šai sakarā īpaši gribētos pieminēt episko dzejoļu ciklus 1705. gads un Abrenes gals, ar kuriem R. jau priekš vairākiem gadiem rādījis austrumu karapulku trakošanu Latvijā un lielo postu pēc šiem iebrukumiem."

J. R. Ēriks Raisters. Tēvija, 1942, 23. apr.

dzejnieks
žurnālists

Ēriks Osvalds Raisters

Fax., Faksimile, Pēteris Palope, Aukuperons, Bērtulis Bedeicis, Svabadnieks