Eriks Ādamsons

Dzimis 1907. gada 22. jūnijā Rīgā E. Ceppa mašīnu fabrikas galvenā grāmatveža Kārļa Ādamsona (1868–1950) un viņa sievas Annas Augustes (dzimusi Bērziņa, 1882–1944) ģimenē.
1931: oktobrī apprecas ar dzejnieci Mirdzu Ķempi.
Nacistiskās okupācijas laikā dažu 20. gadsimta 30. gadu iespiestu pretnacistisku darbu dēļ Eriks Ādamsons nevarēja publicēties ar īsto vārdu, tāpēc parakstījās ar pseidonīmu – Ēriks Rīga.
1942?: kopdzīve ar Kārļa Padega atraitni Elvīru Padegu.
1943: saslimst ar tuberkulozi.
1944: piedzimst Erika Ādamsona un Elvīras Padegas dēls, kas nodzīvo tikai pāris nedēļas.

1924: pirmā publikācija – viencēliena komēdija "Amora apburtā lapene" (autora izdevums).
1926: pirmā dzejas publikācija – dzejolis "Kuģi" publicēts laikrakstā "Jaunākās Ziņas" 27. janvārī.
Vairāki Erika Ādamsona darbi, it īpaši īsproza, atstāti manuskriptos (glabājas Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā).

Darbi

Dzejoļu krājumi
1932: Sudrabs ugunī
1937: Ģerboņi
1941: Saules pulkstenis
1951: Sapņu pīpe (sastādījis Andrejs Johansons)
2003: Sapņu pīpe (autora sakārtojums)

Dzeja bērniem
1939: Čigānmeiteņs Ringla
1943: Koklētājs Samtabikse

Proza
1937: Smalkās kaites
1942: Lielais spītnieks
1944: Sava ceļa gājējs (publicēts laikarkstā "Tēvija")
1960: Sava ceļa gājējs (grāmatā)
1984: Stāsti par dzīvniekiem
2000: Dāvana (pilnīgs īsprozas kopojums)

Lugas
1924: Amora apburtā lapene
1932: Nagla, Tomāts un Plūmīte (teātrī; kopā ar Aleksandru Čaku)
1933: Seši krusti
1938: Mālu Ansis (teātrī)

Izlases
1947: Noveles
1949: Asfodeles (dzeja)
1957: Izlase (dzeja, proza, dramaturģija)
1967: Sapņu pīpe (sakārtojusi Mirdza Ķempe)
1973: Gaišā cilvēka dziesmas (dzeja)
1989: Sudrabs ugunī (sastādījis Māris Čaklais)
1997: Jāņogvīns gaišsarkanais (dzeja)
2003: Rotaļlietu krodziņš (dzeja un proza)
2003: Sapņu pīpe (sakārtojusi Anta Lazareva)
2008: Dziesmas par labu dzīvošanu (dzeja)
2013: Tauriņš pār lielceļu

Vēstules
1998: Mīlestības tuvskati: Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona sarakste

Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi

Eriks Ādamsons ir ne tikai profesionāls rakstnieks, bet arī tulkotājs. Viņš tulkojis un atdzejojis no angļu, krievu, franču un vācu valodas.
1936: Bairons, Džordžs Gordons. Šijonas gūsteknis. Daugava, Nr. 3.
1936: Vailds, Oskars. Infantas
dzimšanas diena, Rīga: Zelta Ābele.
1938: Kiplings, Radjards. Jūras varoņi. Rīga: Valters un Rapa.

Lugas teātrī
1932: 20. novembrī Dailes teātrī izrādīta Aleksandra Čaka un Erika Ādamsona luga bērniem "Nagla, Tomāts unPlūmīte". Režisors – Eduards Smiļģis, scenogrāfs – Oto Skulme.
1938: 7. maijā Nacionālajā teātrī iestudēta luga "Mālu Ansis". Režisors – Jānis Lejiņš.
1945: 11. augustā Latvijas PSR Valsts leļļu teātrī pirmizrādīta luga "Pasaka par Koklētāju" (pēc poēmas "Koklētājs Samtabikse"), Režisors – Pēteris Vasaraudzis, mūzikas autori – Marģeris Zariņš un Indulis Kalniņš, dekorāciju un leļļu autors – Ģirts Vilks.
1960: 2. maijā Kanādas Daugavas Vanagu teātra trupa Toronto iestudē lugu "Mālu Ansis". Režisore – Emma Znotiņa-Kalniņa.
1996: 18. maijā Dailes teātra Mazajā zālē iestudēta Aleksandra Čaka un Erika Ādamsona luga bērniem "Nagla, Tomāts un Plūmīte". Režisors – Aivars Siliņš, komponists – Ungars Savickis, scenogrāfija un kostīmi – I. Pētersone.

Par noveļu krājumu "Smalkās kaites" (1937)
"Kad ap 1930./31. gadu parādījās Ādamsona pirmie stāsti ("Bada spēle", "Brauciens pie Annas"), tad bija redzams, ka jaunajam autoram zināma radniecība ar Anšlavu Eglīti, kas iznira apmēram ap to pašu laiku, un ar Čaku kā prozaiķi (kā dzejnieks Čaks no abiem stipri atšķiras). Bija nemanot mūsu rakstniecībā radusies jauna stāstnieku grupa, kurai gan nav un laikam arī nebūs sava nosaukuma, kas arī nav vajadzīgs. Abi rakstnieki lietoja gandrīz vienādus izteiksmes paņēmienus, abi tie mīl nosaukt ļoti daudz tālu. un eksotisku priekšmetu un izpušķot tos vēl retākiem un neparastākiem epitetiem un salīdzinājumiem. Ja lasām šos stāstus, tad
liekas, ka esam nokļuvuši kādā Parīzes vai Londonas izsmalcināta intelektuāļa un aistēta dzīvoklī, kas rotāts veciem gobelēniem, smalkām Meksikas un Peru vāzēm, Ķīnas porcelānu un citiem eksotiskiem retumiem. Ja aprakstāmais varonis arī neēd, tad katrā ziņā domā un sapņo par Kalifornijas ķiršiem, Ugunszemes saldiem un sulīgiem, baltiem un barojošiem ēdamiem augiem. [..]
Ādamsons viss ir aistētiskas kultūras varā, un viņa stils, paņēmieni piekļaujas tam virzienam, ko agrāk dēvēja par "mākslu mākslai". Viņa literāriskos skolotājos ieskaitāmi angļu "ezera skola", prerafaelisti, aistēti kā Oskars Vailds, arī latviešu dekadenti un simbolisti ar vidējā perioda Viktoru Eglīti priekšgalā. Tanīs mēs atradīsim radniecīgo aistētisma kopšanu, īpatnēju priekšmetu nomenklatūras, kas savijas stilā ar dažādu vairāk vai mazāk tiešu pārdzīvojumu izteiksmi. Nekāda ārēja mākslotība nevar apslēpt īsta mākslinieka seju. Bet tīrā aistētiskā kultūra rakstniecībā izslēdz nodarbošanos ar reliģiskiem, sabiedriskiem, ētiskiem vai nacionāliem jautājumiem. Un tiešām, šie jautājumi, idejas un notikumi, kas saviļņo tautu un pārkārto viņas dzīvi, Ādamsonu neinteresē."

Veselis, Jānis. Eriks Ādamsons – Smalkās kaites. Sējējs, 1937, Nr. 10. Šeit


"Ādamsona dzeja sakņojas angļu klasicisma un pirmsromantisma, īpaši "ezeru skolas", kā arī prerafaelītu tematikā un izteiksmē, kas organiski sasaistīta ar latviešu ziņģes un romances metaforiskām tradīcijām. Ādamsona literārajā praksē humors, asprātība, intīmu situāciju un ikdienišķas realitātes estetizēšana veido īpatnu latviešu "nacionālo šarmu" (Ādamsona formulējums). Skaistums un elegance kā pašmērķis, "carpe diem" hedoniski un elēģiski motīvi, pirmatnēji jutekliskās baudas cildinājumi dominē Ādamsona agrīnajā dzejā; tajā kā faktūras elements izmantota stilizēti tēlota viduslaiku Rīga un tās iedzīvotāji, bībeliski patriarhālās pagātnes priekšstati par labo un skaisto. 30. gadu 1. pusē Ādamsons ieviesis latviešu dzejā komisko balādi un aktualizējis elēģisko romanci. Intonatīvi Ādamsona dzejā saistīts komiskais ar nopietno, smieklīgais ar dramatisko, bet 40. gadu dzejā arī ar skeptisko. Daļa dzejoļu veidoti kā parafrāzes par antīko mītu un personāžu pasauli, uzsverot tās vitalitāti, hedonismu un skaistumu. 40. gadu lirikas sižetiem izmantots arī lauku un dabas reāliju estetizēts atainojums, indiāņu vēsturiskie materiāli, bībelisko tēmu variācijas kā klusināts, taču neslēpts pretstats karam, varmācībai un iznīcībai, intonācijā pāreja uz skumji sāpīgu, taču fatālu pakļaušanos liktenim kā neizbēgamai dzīves konsekvencei. [..]
Ādamsona prozā
sākumposmā dominē "smalko kaišu" – cilvēku psihes dīvainību un
kompleksu, neordinaritātes dziļš un precīzs tēlojums, apzināti izvairoties no
morālu maksimu izvirzīšanas, skatot dzīvi un cilvēkus kā spožu un daudzveidīgu
mozaīku, kurā nav galīgu un neapstrīdamu patiesību un vērtību. Krājumā
"Lielais spītnieks" blakus šai tematikai tiek nostatīts pretī vitāla
cilvēka dabiskums un oficiālās varas sastingums. [..]
Pasakas bērniem
"Čigānmeitēns Ringla" (1939), "Koklētājs Samtabikse" (1943)
rakstītas liroepiskā formā, tām raksturīgs rotaļīgs, dzīvespriecīgs humors,
asprātīgs sižets, smalkjūtīgi izteiktas pārdomas par mākslinieka un dzīves
pretrunām."


Vecgrāvis, Viesturs. Ādamsons Eriks.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 14. lpp.

Ēriks Rīga

Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna"
Rīga

1925–1928
Studentu korporācija "Talavija"
Rīga
Pēc studiju pārtraukšanas Latvijas Universitātē bija spiests izstāties.

1941
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Ģertrūdes iela 6, Rīga

1913–1914
Millersones proģimnāzija
Lielā Nometņu iela 7a, Rīga
Millersones proģimnāzijas bērnudārzs

1914–1915
Raņķa dambis, Rīga
Rīgas pilsētas četrklasīgā elementārskolā

1916–1920
Augusta Sprīvuļa zēnu skola
Rīga

1920–1924
Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga

1924–1931
Latvijas Universitāte
Nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: tieslietas.

07.1915–08.1915
Lipovka, Russia
"[..] karadarbība tuvojās Rīgai, iestādes, fabrikas un skolas tika evakuētas un daudzi rīdzinieki devās bēgļu gaitās. Tās sākās arī mūsu ģimenei. 1915. gada jūliju un augustu pavadījām Ļipovkas sādžā pie Roslavļas (starp Smoļensku un Brjansku) [..]. Sādžas iedzīvotāji bija diezgan pārtikuši. Visapkārt pletās sēņu meži, pie muižas dārznieka varēja par pusvelti pirkt labus ābolus, zemnieki vistu pārdeva par piecdesmit kapeikām, bet bodītē arvien bija dabūjamas skraukšķīgas barankas un pusmetru augsti, mīksti baltmaizes kukuļi. Bet istabā mudžēja blaktis; te nebija ne skolas, ne vīriešiem darba. Tāpēc augusta beigās bēgļu kolonija izklīda."(Ādamsone-Vilka, Lilija. Visu mūžu līdzās nak brālis Ēriks. Varavīksne 1981. Rīga: Liesma, 1981, 105. lpp.)

09.1915–01.1916
Bezhichi, Russia
"Pārcēlāmies uz lielās ieroču fabrikas ciematu Biežicu pie Brjanskas. Tur tēvs bija pieņemts par kantora darbinieku. Dzīvojām īrētā istabā kāda fabrikas inženiera savrupmājā. Cilvēki bija ļoti laipni, izpalīdzīgi un rūpējās par mums kā par tuviniekiem. Atļāva man izmantot klavieres un mājas bibliotēku. Sāku apmeklēt ģimnāziju, bet Ēriku mācīju mājās, jo viņš krievu valodu tik labi neprata, lai varētu sekot mācībām."(Ādamsone-Vilka, Lilija. Visu mūžu līdzās nak brālis Ēriks. Varavīksne 1981. Rīga: Liesma, 1981, 105. lpp.)

01.1916–03.1916
Maskava
"1916. gada janvārī pametām Biežicu un pārcēlāmies uz Maskavu. Ar jauno darbavietu tēvs bija ļoti apmierināts, jo tirgotājs savu solījumu pildīja, bet nebija kur dzīvot: bēgļu komitejas ierādītā istaba bija slapja un sapelējusi, gar sienām tecēja ūdens. Sākām slimot, Ērikam radās nopietns acu iekaisums. Tā kā cits dzīvoklis nebija sameklējams, vecāki nolēma Maskavu atstāt. Mēs bijām paspējuši cik necik iepazīties ar Maskavas ievērojamākajām vietām — Kremli, muzejiem, lielo tirdzniecības namu, baznīcām. Pārsteidza daudzās mazās baznīciņas ielu krustojumos."(Ādamsone-Vilka, Lilija. Visu mūžu līdzās nak brālis Ēriks. Varavīksne 1981. Rīga: Liesma, 1981, 106. lpp.)

03.1916–06.1916
Tallina
"[..] devāmies uz Rēveli (Tallinu). [..] Tomēr radās neparedzēts sarežģījums — Rēveles skolās mācību valoda bija igauņu, bet to neviens no mums nezināja. Kā vietējās valodas nepratējus mūs atteicās uzņemt skolā. Tad nu sākām mācīties mājās. Līdz pavasarim bijām izņēmuši attiecīgo klašu kursus. Ilgāk tomēr tāds stāvoklis nevarēja turpināties, un vecāki atzina, ka mātei ar mums jāatgriežas mājās. Tēvs turpinās strādāt turpat Rēvelē. 1916. gada vasaras sākumā bijām atkal Rīgā."(Ādamsone-Vilka, Lilija. Visu mūžu līdzās nak brālis Ēriks. Varavīksne 1981. Rīga: Liesma, 1981, 106. lpp.)

02.1929–28.08.1930
Latvijas armija
Daugavpils
Dienējis Daugavpils cietoksnī

1941–1942
Strādājis grāmatu veikalā par strādnieku un meža darbos

04.03.1946
Raiņa kapi

Raiņa un Aspazijas fonda balva
Balva piešķirta par romānu "Sava ceļa gājējs" (publicēts laikrakstā "Tēvija").
1944