Meklēt

Elza Vēciņa

1 bilde
Elza Vēciņa

Avots: Literatūra un Māksla, nr. 5, 03.02.1984.

Lomas: bibliotekāre, dzejniece

04.02.1914 – 06.09.1988

Elza Vēciņa (1914–1988) – dzejniece, bibliotekāre. Strādājusi dažādās Rīgas bibliotēkās. Izdoti dzejoļu krājumi "Baltais dārzs" (1961), "Pelēkais lakats" (1968), "Mezglu kalni" (1973), "Vakaru ieleja" (1975), "Ziema ir cerību laiks" (1981), "Baltā ābele pelēkā seģenē" (1984). Nozīmīgākais daiļradē ir ainavu tēlojums un noskaņu dzeja.

  • Darba autors (25)
  • Recepcijas persona (7)

    • Dzimšanas laiks/vieta

    04.02.1914
    Pērkoni
    Dzimusi Kalncempju pagasta Pērkoņos.

    Miršanas laiks/vieta

    06.09.1988
    Rīga

    Personiska informācija

    Dzimusi zemnieku ģimenē.

    Pašmācības ceļā apguvusi svešvalodas.

    Profesionālā darbība

    LITERĀRĀ DARBĪBA

    Pirmā publikācija
    1928: pirmais publicētais dzejolis "Lauku meitene" laikrakstā "Rūjienas Ziņas" 9. novembrī.

    Dzejas krājumi
    1961: "Baltais dārzs".
    1968: "Pelēkais lakats".
    1973: "Mezglu kalni".
    1975: "Vakaru ieleja".
    1981: "Ziema ir cerību laiks".
    1984: "Baltā ābele pelēkā seģenē".

    Citātu galerija

    PAR ELZU VĒCIŅU

    "Mūža lielāko daļu dzejniece strādāja bibliotēkā, pašmācībā apguva svešvalodas, un grāmatu pasaule k|uva par viņas ģimeni, draugiem un sabiedrotajiem.
    Dzejoļus rakstījusi kopš jaunības, bet pirmo dzejoļu krājumu "Baltais dārzs" izdevusi 1961. gadā. 1971. gadā uzņemta Rakstnieku savienībā. Seši dzejoļu krājumi atspoguļo zemes cilvēka domas un jūtas, atbildes meklējumus mūžīgajam jautājumam par cilvēka dzīves jēgu. Spilgta dabas izjūta, patiesums, gara dzīves rosīgums. Ar šīm vērtībām Elza Vēciņa paliek savos lasītājos, paliek latviešu dzejā. Klusā, vienkāršā balss."

    LPSR Rakstnieku savienība. Elza Vēciņa. Literatūra un Māksla, nr. 38, 16.09.1988.

    PAR ELZAS VĒCIŅAS DZEJU

    "Krājuma "Baltais dārzs" dzejoļi ir. daudzu gadu darba rezultāts. Pa vēlajām vakaru un nakts stundām sakrātās rindas nav vienlīdz smagas un spožas. Citas ir tik žilbinošas, ka mirkli šķiet: rokā īsts skaistums. Taču nē. Pārlasot rūpīgāk pantus, redzam, ka tas, diemžēl, ir mānīgs daiļums, acis spīdina trafareta spīguļi, savērpti saistītās valodas vārdu krellēs. Sirdī kā rudens pļavā vēl nenozied vasaras zieds. Dzidrākā no visām dziesmām, ko vien es dzirdēju uz pasaules – tā ir, protams, mīlestība. Īsti saprotas tie, kas klusēdami tiekas, kam lūpas nerunā, bet runā sirds. Kur reiz staigāja nāve, tagad rūpnīcas slienas, kauju puteņos lauztais ceļas uz rītdienu tilts... Piemērus varētu turpināt, nekā jau nepareiza nav šajos vairāku dzejoļu atzinumos, bet nav arī pilnvērtīgas, svaigas dzejas, jo dzejoļus nesaceram, lai pateiktu tikai zināmas patiesības, atkārtotu nodeldētas frāzes."

    Vējāns, A. Elzas Vēciņas "Baltais dārzs". Karogs, nr. 11, 01.11.1961.

    "Elzas Vēciņas dzejas ceļš tālu atzarojas nost no lielās maģistrāles. Viņa ir savrupa ceļa gājēja. Vēciņas dzejā dzīves realitāte ienāk šauri subjektīvā redzējumā, kur vēlamais mijas ar reālo, sapņi ar konkrētu ārējās pasaules uztveri. Dzejniece caur savu izjūtu prizmu ataino ne tikai kara dienās plosīto cilvēka dvēseli, bet ļoti labprāt ieklausās dabas čukstos (..)."

    Vārpa, S. Tiem, kas "nebeigs par ielejas krāšņumu brīnīties". Literatūra un Māksla, nr. 1, 04.01.1976.

    Nodarbes

    bibliotekāre
    dzejniece

    Izglītība

    Kalncempju pagastskola
    Kalncempji
    Mācījusies Kalncempju pamatskolā.

    1932
    Alūksnes vidusskola
    Alūksne
    1932. gadā beigusi Alūksnes vidusskolu.

    1940
    Rīga
    1940. gadā pārcēlās uz Rīgu, kur mācījusies un beigusi tiesas darbinieku kursus.

    Darbavieta

    Tipogrāfija "Rota"
    Rīga
    2. pasaules kara laikā strādājusi tipogrāfijā "Rota" par apkopēju.

    1944–1969
    Rīga
    Bibliotekāre dažādās Rīgas pilsētas bibliotēkās.

    Dalība organizācijās

    1971
    Latvijas Padomju rakstnieku savienība
    Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
    Biedre.

    Apglabāts

    1988
    Raiņa kapi