Elmārs Ansons

Dzimis kalēja ģimenē.
Beidzis Priekules pamatskolu, Liepājas valsts tehnikumu un Liepājas pedagoģisko skolu.
1946: bijis skolotājs Vecpilī.
1947–1949: mācījies Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē.
1949–1955: strādājis Liepājas rajona skolās.
Kopš 1956: dzīvojis Rīgā.
1963–1965: mācījies PSRS Augstākajos literatūras kursos Maskavā.

Lugas
1959: "Sezonas raganiņa" (Liepājas Muzikāli dramatiskajā teātrī; grāmatā 1975).

1961: "Pieminekļa mets" (teātrī ar nosaukumu "Dzērves atlido").
1961: "Rīgas zēna
mīlestība" (teātrī 1961).
1963: "Trīs jaunas māsas" (teātrī 1963).
1969: "Sirmgalvis jeb Sīzifs, kas
nāvei parādā" (grāmatā).
[70. gadi]: "Apetīte".
1972: "Stārķa matemātika" (Drāmas teātrī, režisors Mihails Kublinskis; grāmatā 1975).
1972: "Makšķernieku stāsts" (teātrī un grāmatā).
1975: "Kāzu
nakts" (grāmatā).
1977: "Košļājamā komēdija" (periodikā – "Karogs", 1977, Nr. 6; Liepājas teātrī 1978, režisors A. Vīksna).
1980: "Dažu sērkociņu
Gaujā kaisīja" (Liepājas teātrī, režisors Ārijs Geikins).


Lugu izdevumi grāmatās
1969: "Sirmgalvis, jeb, Sīzifs, kas nāvei parādā" (Liesma).
1972: "Makšķernieku stāsts" (Liesma).
1975: "Mana vecākā, vidējā un jaunākā komēdija" (Liesma).


Kinoscenāriji
1974: kinoscenārijs "Motociklu vasara" (kopā ar Andri Jakubānu; pēc lugas "Kāzu nakts"; Rīgas kinostudija, režisors Uldis Brauns, 1975).


Proza
2005: romāns "Latvijā nomirst Dievs" (autora izdevums).

"Elmārs Ansons ir gluži atsevišķi stāvoša, ne ar vienu no dramaturgiem nesalīdzināma personība mūsu drāmā. Sācis piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā ar liriski ievirzītām drāmām un komēdijām. Vēlāk pievērsies gluži citam rakstības veidam – atsvešinātām problēmlugām ar īpašu domas pierādījuma tendenci un nosacītu stilistiku.
E. Ansona liriskās lugas teātris un sabiedrība sagaidīja ar atplestām rokām, bet ar problēmu un spēles lugām (ja tās tā īsi var saukt) gandrīz vienmēr bijuši sarežģījumi, šī stilistika vienmēr tikusi pieņemta ar grūtībām. Varbūt arī tāpēc, ka mūsu teātrī nebija tādu tradīciju.
Tolaik, kad E. Ansons rakstīja savus liriski ietonētos darbus "Sezonas raganiņa" (1959.), "Pieminekļa mets" (1961.), "Rīgas zēna mīlestība" (1961.), "Trīs jaunas māsas" (1963.), tāda veida lugas – mazliet romantiskas, negaidīti cilvēciskas, psiholoģiskām niansēm bagātas – bija novatoriska laikmeta parādība un reizē atbilda mākslas uztverei, kas bija iepriekšējo oficiālo drāmas konfliktu, oficiālo ideālu un oficiāli nosacīto psiholoģisko pārvērtību apnicināta, šī dramaturģija atklāja nevis cilvēka vēlamo, bet gan dziļi cilvēcisko būtību. Un kļuva mīlama, pieprasīta. Tās bija lugas par jauniem cilvēkiem, par mīlestību. Un tomēr te ienāk arī sociāli akcenti. “Pieminekļa metā”, piemēram, kaut arī idealizētā veidā, ir runa par ideālo, īsto vadītāju un savtīgo vadītāja tipu, mēģinot skaidrot arī sociālo un tikumisko nebūšanu cēloņus. Viss rit it kā dzīvē, bet vienlaikus ažūri romantiskā piesitienā. Varbūt vispatiesākais ir pats šis romantiskais dzīves skatījums, it kā paša autora dvēseles nospiedums. (..)
Pēc 1963. gada sekoja deviņu gadu pārtraukums lugu iestudējumiem teātri. Protams, šai laikposmā dramaturgs strādāja. Tikai 1972. gadā notika "Stārķa matemātikas" pirmizrāde. E. Ansons pilnīgi pārveidoja savas dramaturģijas dabu. Varbūt nozīme bija arī Augstākajiem literatūras kursiem Maskavā, kur dramaturgs izjuta un uzzināja raksturīgas sešdesmito un iepriekšējo gadu literatūras parādības, tādu autoru kā Olbī, Jonesko, Pintera īpatno, atsvešināto stilistiku. Varbūt dramaturgam ne bez pamata likās, ka šādā stilistika var daudz būtiskāk runāt par dzīvi un cilvēkiem, atvirzot malā sadzīves sīkumus un asāk izpaužoties sociālfilozofiskā parādību vērtējumā.
Sešdesmito gadu meklējumi mākslā, patiesības godā celšana, sociālo melu gaismā vilkšana gāja rokrokā ar jaunām formām. (..) Šī laika E. Ansona lugās ienāca daudz no intelektuālās drāmas principiem, kur valda domu sadursme, viedokļa pierādīšana. Neapšaubāmi, arī emocionalitāte. Tikai tai te bija citāda daba. Tā nebija varoņa personisko pārdzīvojumu emocionalitāte, bet gan tā emocija, kas izaug kopīgā atziņas rašanās procesā.
E. Ansons uzrakstīja lugas "Apetīte" par varas uzurpācijas mehānismu, izmantojot Hitlera personu, "Sirmgalvis jeb Sīzifs, kas nāvei parādā" par dzīvo, nelaimīgo, domājošo cilvēku iepretī varas mehānisma radītajām lellēm, izmantojot Vjetnamas kara fonu. Taču mūsu teātris un sabiedrība arī tolaik šādu dramaturģiju nepieņēma. Atsvešinātā spēle, turklāt vēl tāda, kas biedrojas ar sociālām vai politiskām idejām, sava veida politiskais teātris bija visai svešs mūsu teātra pamattradīcijai. Un E. Ansons ar sava laika sociālfilozofisko novatorismu palika malā. Tomēr spītīgi turpināja rakstīt līdzīga veida drāmas. Ar laiku atsvešinātajā piegājienā ietilpinot arvien vairāk spēles. Neatkāpdamies no pamatprincipiem, bet kļūdams krāsaināks, varbūt arī publikai pieejamāks. (..)
[Lugās] "Košļājamā komēdija" (1978.), "Dažu sērkociņu Gaujā kaisīja" (1980.) (..) konstruktīvā nosacītība sasniegusi sava veida virsotni un izpaužas zināmā pasaules modelējumā. "Košļājamās komēdijas" pamatā ir divu dzīves pozīciju konflikts starp cilvēkiem, kas urdās sava labuma dēļ, un cilvēkiem, kas urdās sabiedrības labuma dēļ. Vienlaikus atsedzot laikmetu, kas pēdējos jau gluži atklāti sāka uzskatīt par muļķiem. Tuvinot situāciju absurdam. Mūžīgi risināmā sadursme notiek vienkāršotā vidē, tā vēl vairāk palielinot absurdās paradoksalitātes izjūtu."

Freinberga, Silvija. Savrupceļa gājējs Elmārs Ansons. Literatūra un Māksla, 1987, 12. jūnijs.

dramaturgs

Priekules pilsētas 6-klašu pamatskola
beidzis Priekules pamatskolu

Liepājas Valsts tehnikums
beidzis Liepājas valsts tehnikumu

Liepājas Pedagoģiskā skola
beidzis Liepājas Pedagoģisko skolu

1947–1949
Latvijas Valsts universitāte (1940–1941, 1944–1958)
studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes mākslas zinātņu nodaļā

1963–1965
PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūts
Maskava
mācījies PSRS Augstākajos literatūras kursos

1963–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1990–2009
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

Rīgas Pirmie Meža kapi