Baltiešu dzejnieču starpā Elizabeth Goercke viena no ievērojamākām. Viņas sāncensei Elfridai Skalberg stingrāks ritms, izveicīgāka un gatavāka dzejas tehnika, bet nav viņai E. Goerckes straujās dzīvības plūsmas. Ar savu pilnasinīgo temperamentu un neatkarīgo lepnumu Elisabeth Goercke tipiska kurzemniece. (..) Ik dzejā dvešs spēcīgi - gaišs optimisms (..) Prieka spārni ir viņas dzejas spārni. Plašus apvāršņus, lielu vērienu mēs velti meklēsim viņas dzejā. Raksturīgi, ka dzejnieces laimes gaismu izstaro nevis saule vai zvaigznes, bet lampa. Tā dziļi personīga dzeja, kas nepretenciozā atklātībā vienkāršos vārdos vēstī intīmos sievietes pārdzīvojumus. Salīdzinot Elisabeth Goercke ar mūsu jaunām dzejniecēm, ar Ellnoru Zālīti, Aliju Baumani un Aidu Niedru, jākonstatē, ka pēdējām vairāk īpatnības un spēka, bet baltietei vairāk niansu un kultūras un - vairāk sievišķības. Mums, latviešiem, Elisabeth Goercke sevišķi no svara kā tulkotāja ar apbrīnojamu iejušanās spēju. Viņas nedaudzie tulkojumi (Haralda Eldgasta "Rudens", "Uz Venus altara", "Himna jūrai" u.c.) visai nabadzīgā tulkojumu rindā ieņem ievērojamu vietu, jo Elisabeth Goercke pilnīgi pieturēdamās pie oriģināla, rada patstāvīgus mākslas darbus.
Mauriņu Zenta. [Recenzija par dzejas krājumu] Flügel zur Freude. Kurzemes Vārds, nr. 4 (6.01.1926).
Kurts Bertels, miris 1910. gadā, Oto fon Šilings (1874-1929) un Elfrīde Ekarte-Skalberga ir (..) pirmie "modernie" baltieši, par viņu sekotājiem varētu nosaukt Elizabeti Gerki un Gustavu Špehtu. Mūsdienu skatījumā viņas rotaļigās jūtu atklāsmes ir privāta rakstura, viņas dzejas un dvēseles sāpes ir maznozīmīgas. Viņa apdziedāja dabu un dzimteni, kuras skaistumam atrada blāvas, gaistošas krāsas; slavināja spēku un lielas ciešanas - ne bez Nīčes ietekmes, bet daļēji arī gadsimtu mijai raksturīgā noguruma un koķetā pasaules sāpju manierē. Mužvecajā dzejas un mīlas pretstatu atklāsmē viņas dzejā iemaldījās par vieglākai zobgalībai, tomēr sevi atklāja arī skaidrības spēks un cilvēciskie tikumi.
[Kurt Bertels, gestorben 1910, Otto von Schilling, (1874-1929), und Elfriede Eckardt-Skalberg sind (..) die ersten "modernen" Balten gewesen, unter den Nachzüglern könnten Elisabeth Goercke und Gustav Specht genannt werden. Von heute aus betrachtet, sind die Gefühle, mit denen sie spielten, privater Natur, ihre Verse und Seelenschmertzen wenig bedeutend. Man besang die Natur und die Heimat, für deren Schönheiten man eigenartig blasse, verwehende Farben fand, verherrlichte teils Kraft und große Leidenschaft - hier stand Nietzsche im Hintergrund - teils die Müdigkeit und den tändelnden Weltschmerz der Jahrhundertwende. In die Abwandlung des ewig alten Gegenstandes der Dichtung, der Liebe, mischten sich leichte Töne des Spottes, doch sang man auch die Kraft der Reinheit und männliche Tugend].
Karl Kurt Klein. Literaturgeschichte des Deutschtums im Ausland. Leipzig, 1939 / Nachdruck 1979, S.332.
Man bija jāspēlē klavieru pavadījums vingrošanas apmācībās, kā arī es biju pārņēmusi līdzdarbošanos visos skolas muzikālajos sarīkojumos. Svētku vakaros es atsevišķajos klašu vakaros spēlēju arī dejas. (..) Sākumā augstāko klašu jauktais koris dziedāja kādu no skaistākajām latviešu tautas dziesmām. Sekoja solo priekšnesumi ar apbrīnojami augstajām meiteņu balsīm. Nereti šīs jaunās, neskolotās dziedātājas ar vieglumu sasniedza divsvītroto e un pat f sasniedza. Arī jauno komponistu dziesmas - Mediņa, Kalniņa vai agri mirušā Dārziņa, tika dziedātas - liriski dziedājumi ar aizgrābjošu iekšēju izjūtu un neparasti skaistu melodiku. Dzejoļi un dramatiski uzvedumi, vienmēr ar lielu nepiespiestību un dabiskumu izpildīti, bagātināja programmu. Noslēgumu veidoja, vingrošanas skolotājas rūpīgi iestudēta, kāda no senajām latviešu tautas dejām, bieži ar komplicētām tūrēm, kā "Jandāls" vai "Ačkups", dzirnavu dancis 12 pāru izpildījumā vai oriģinālais "Ritenītis". Īpaši skaisti izskatījās, ja dejotāji turklāt parādījās dzimtajos, koši sarkanajos tautas tērpos. Meitenes - lielākoties lieliem, spēcīgiem stāviem, ar garām blondām bizēm un bagātīgām dzintara rotām pie mirdzoši zaļajām vai zilajām jaciņām un gareni strīpotajiem brunčiem zemes un gadalaiku krāsu secībā: melns, zaļš, dzeltens, sarkans un balts ar fliteriem izrotātajiem galvas vainagiem; arī kāda cita tautas tērpa tumši zilā kleita ar ņieburu ar sarkanām svītrām, ar augsto, gaiši sarkano vainagu ir velkama. Puiši nēsāja linu krāsas svārku ar sarkaniem izšuvumiem un kā apavus - pastalas - īpašu sandaļu veidu, pagatavotu no viena ādas gabala (..). Pēc īsa starpbrīža sākās skolēnu balle. Līdzās valsim un polkai tika dejotas vēl manā laikā ap gadsimtu miju modernas kļuvušās solo dejas, kas atkal deju stundās ģimnāzijā tika mācītas: Pas de quatre. Pas d`Espagne, Pas des patineurs, Mignon, Papillon, vengerka un kā vienīgā patiešām modernā deja - tango. Fokstrots netika atzīts un bija atļauts tikai pieaugušajiem skolēniem abiturientu ballē. Deju starpbrīžos kādā no klasēm blakus aulai bija atspirdzinājumu galds (..) Daudzi viesi apsēdās pie galda, un vecais skolotājs uzaicināja uzdziedāt kādu kopīgu dziesmu. Labprāt visi piekrita (..) Nekad neiztrūkst sāpīgā, ilgu pilnā "Pūt` vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē" ar pārsteidzoši jautro piedziedājumu "Lustīga dzīvošan`, lai tālu skan, lai tālu skan!", kas tiek lēkts polkas taktī. "
Elizabete Gerke. Dzintarsēta. No: Heimat in uns. Baltische Erinnerungen. Indras Čeksteres tulkojums. No: Talsu novada muzeja raksti III. Talsi: Talsu novada muzejs, 2019, 387.-388. lpp.
Neliela Gerkes fotogrāfiju, manuskriptu un vēstuļu kolekcija atrodas Herdera institūta arhīvā Marburgā (Vācijā); kolekcijas apraksts: https://www.herder-institut.de/digitale-angebote/a... [17.08.21.]
Dažas Gerkes vēstules Zentai Mauriņai glabājas arī RMM: https://rmm.lv/gadsimta-atraduma-zentai-maurinai-a... [sk.4.10.21.]