Par dzejoļu krājumu "Maija" (Liesma, 1987)
"E. Pelša dzejas valdzinājums un vērtība, manuprāt, galvenokārt izriet no ekspresīvi ilgpilnās intonācijas. It kā nekonkrētās, bet katram daudzmaz dzīvam garam tik būtiskās ilgas pēc "kaut kā augstāka", kuras dzejnieka paaudzes pārstāvju vairākums parasti slēpj aiz ironijas bruņām, šajā grāmatā ir atklātas un intensīvas, nepārprotamas arī tēlu salīdzinājumos un domu aprāvumos."
Cielāna, Māra. "Spēlēsi dzejnieku!"
Padomju Jaunatne, 21.10.1987.
Par dzejoļu krājumu "S bilžu grāmata" (Iespēju grāmata, 2012)
"Kopumā šķiet, ka autors nemitīgi cenšas salāgot savas abstraktās pārdomas ar dzīves un poēzijas konkrētību, izsecinātus ideālus ar reālu cilvēcisko vājumu un mūsu daudzo iedomu inherento bezcerīgumu, paša gara dzīvi ar ikdienas dzīvi, un dzejas interesantums rodas to saplūsmes punktos [..] un sevišķi tad, kad ar valodas līdzekļiem bieži pārsteidzošā un asprātīgā veidā atklājas šo būtībā vienkāršo problēmu neticami daudzslāņainais savijums, tas, kā pretrunīgums sadzīvo ar harmoniju."
Elsbergs, Jānis. Palēcienā ar svaru bumbu.
Latvju Teksti, Nr. 10, 2012.
Par dzejoļu krājumu "Mīļākais tētis pasaulē" (Literature Without Borders, 2016)
"Krājums veltīts autora dēla hokejista Kristiāna Pelša (1992–2013) piemiņai, arī grāmatas nosaukums un tā grafiskais atveids ņemts no dēla bērnības zīmējuma. Krājumā neatrast dzejoļus, kas tieši sasauktos ar tās nosaukumu, drīzāk saistība vērojama kopējā dzejas balss intonācijā – tā stāsta par dzīvi pasaulē, kuru aptumšojušas zaudējuma sāpes, un dzeja šeit ir veids, kā tās pārvarēt, svinot dzīvību un cilvēka vitalitāti, kas saglabājusies tiklab dzīvesstāsta nogrieznī, kā rangu tabulā, neoloģismu sarakstā vai laimi nesošu skaitļu kombinācijā."
Vērdiņš, Kārlis. Einārs Dzejnārs.
Kultūras Diena un Izklaide, Nr. 96, 2016.
Par dzejoļu krājumu "Condom" (Valters Dakša, 2018)
"Mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, ko dēvē par savādošanu, ir Pelša poētikas – ja šo terminu šīs grāmatas kontekstā vispār ir adekvāti lietot – fundaments, kas paredz ierastu un ikdienišķu priekšmetu, valodas vienību vai jebkādu citu elementu ievietošanu citā kontekstā (grāmatā) ar mērķi leģitimizēt tā māksliniecisko potenciālu. Proti, pisuārs ir šī paņēmiena arhetips. Ar simbolistu cienīgu vērienu, bet bez nomācošas misticisma klātbūtnes Pelšs turpina radikāli atsvabināt konvencionālo valodas lietojumu dzejā no pieradumā nomērdētas valodas, turklāt dara to tik plašos apjomos, ka jebkura cita grāmata pēc "Condom" var šķist tikai vārga manipulācija vai, turpinot līdzībās, blāvs un neizteiksmīgs jaunromantisma rēgs."
Ķirķis, Raimonds. Iespiests jābūt jābūt iespiests. Preiļu konceptuālisms.
Satori, 16.03.2018.