Egils Lukjanskis

Dzimis Iļģuciemā, viņa tēvs Zigfrids (1908‒1956) bijis grāmatvedis, māte Lilija (1910‒1997) strādājusi Latvijas Universitātē, pēc kara ‒ Latvijas Valsts izdevniecības daiļliteratūras redakcijā par redaktori, pēc tam bijusi Latvijas Radio literāri dramatiskās redakcijas redaktore un vadītāja, arī tulkojusi un brīvajā laikā gleznojusi.

1952: beidzis Rīgas 7. septiņgadīgo skolu.
1952‒1956: mācījies Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā.
1953‒1958: strādājis rūpnīcā "VEF" par atslēdznieku.
1958‒1962: uzturējies Pavlodaras apgabalā Kazahijā, kur strādājis par urbšanas meistaru hidroģeoloģiskajā ekspedīcijā.
1962. gada rudenī: atgriezies Rīgā, bijis strādnieks dažādās darbavietās.

1969‒1972: prozas konsultants žurnālā "Liesma".
1972‒1975: redaktors izdevniecībā
"Liesma".
1992‒1997: laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" korespondents.
Pirmā publikācija ‒ stāsts "Lilijas zieds"
žurnālā "Liesma" 1963. gadā, nr. 2.


Īsproza
1966: "Izvēle" (Liesma).
1968: "Nekad
nebeigsies" (Liesma).
1971: "Pieskāriens" (Liesma).
1975: "Bronzas sieviete" (Liesma).
1981: "Skrējiens bezgalībā" (Liesma).
2006: "Sarkanas rozes mazliet nogurušai lēdijai" (stāstu un noveļu izlase) (Lauku Avīze).


Garstāsti
1973: "Bez žēlastības" (trīs garstāsti; Liesma).
1987: "Trešā iespēja" (grāmatā "Ne jau katru dienu"; Liesma).
1987: "Tev blakus" (grāmatā "Ne jau katru dienu"; Liesma).


Romāni
1977: "Memento mori" (Liesma).
1977: "Neuzvarētais" (Liesma).
1985: "Atliktais laiks" (Liesma); atkārtots izdevums 2011 (Lauku Avīze).
1987: "Atnāc un paņem" (Liesma).
1987: "Atsacīšanās" (grāmatā "Ne jau katru dienu"; Liesma).
1993: "Nakts tiesnesis" (Avots).
1993: "Sāpes un triumfs" (Sol Vita).
1993: "Rēta akmenī" (Liesma); atkārtots izdevums 2017 (Lauku Avīze).
1994: "Kliedziens no debesīm" (Liesma); atkārtots izdevums 2019 ar nosaukumu "Betelgeizes gaisma" (Latvijas Mediji); kopā ar romānu "Asaras debesīs" veido diloģiju "Kliedziens no debesīm".
1996: "Sieviete visam mūžam" (Preses nams); atkārtots izdevums 2011 (Lauku Avīze).
1997: "Asaras debesīs" (Liesma); atkārtots izdevums 2019 (Latvijas Mediji).
1999: "Palīgā sauciens" (Daugava).
1999: "Privāttiesnesis" (Preses nams).
2000: "Notiesātais" (Lauku Avīze); kopā ar romānu "Cilvēks naktī" veido diloģiju.
2000: "Cilvēks naktī" (Lauku Avīze).
2001: "Tas, ko tu negaidi" (Lauku Avīze).
2002: "Naida nogurdinātie" (Lauku Avīze).
2002: "Krievu leitnanta mīļākā" (Lauku Avīze; atkārtots izdevums 2017).
2002: "Sprieduma
izpildītājs" (Lauku Avīze).
2003: "Trīs saujas mīlestības" (Lauku Avīze).
2004: "Cilvēks, kurš negribēja mirt" (Zvaigzne ABC).
2005: "Dzīve pēc pasūtījuma" (Lauku Avīze).
2005: "Kam neskanēs zvans" (Zvaigzne ABC).
2005: "Latviešu žigolo" (Lauku Avīze).
2006: "Ugunī nosalušie" (Lauku Avīze).
2007: "Sarkanā luktura ēnā" (Lauku Avīze).
2008: "Mīlestības neredzamā puse" (Lauku Avīze).
2009: "Žēlsirdības dāvana" (Lauku Avīze).
2011: "Dzīve vienam mirklim" (Lauku Avīze).


Dramaturģija
1968: "Piemineklis" (raidluga).
1968: "Es gribu tev
pateikt" (raidluga).
1969: "Sapņu labirinti" (Liepājas teātrī, režisors Andrejs Migla).
1972: "Kas viņu tiesās?" (raidluga).
1986: "Cilvēks naktī" (Liepājas teātrī, režisors Ilmārs Elerts).
1990: "Palīgā sauciens"
(Rīgas Kamerteātrī, režisori Katrīna un Žanis Priekuļi).


Apraksti

1980: "Lāse karogā" (Liesma).
1984: "...un mana dzīvība arī" (par
Padomju Savienības varoni Jāni Rainbergu) (Liesma).

Par Egila Lukjanska daiļradi
“[Egila Lukjanska] prozā – gan sižetu izveidē, gan dialogos, stilā – jūtamas arī daiļliteratūras ietekmju pēdas, īpaši Ernesta Hemingveja un Ēriha M. Remarka atstātās. Par stilu un valodu runājot, jāatzīmē, ka Lukjanska valoda ar sevišķu valodas kuplumu vai citām īpatnībām neiezīmējas (..), taču savs s t i l s viņam nenoliedzami piemīt. (..)
Kā rakstnieks Egils Lukjanskis visvairāk pievelk ar diviem komponentiem: ar savu personāžu, kur centrālās vietas ieņem t.s. stiprie cilvēki, un ar saviem sižetiem.
Kāds tad izskatās Egila Lukjanska stāstu un romānu stiprais cilvēks? Parasti viņš ir fiziski spēcīgs, dzīves grūtībās norūdīts, nereti nāk no tā paša Iļģuciema (..). Kaut kas viņos visos – neapšaubāmi – ir ielikts no paša autora biogrāfijas, psiholoģijas un filozofijas (..). Lai gan profesiju ziņā šie varoņi ir atšķirīgi – Filips Grantovskis (“Tev atvēlētais laiks”) un Regnārs Brints (“Atliktais laiks”) ir rakstnieki, Mārtiņš Zars (“Memento mori”) un Jānis Ozols (“Trešā iespēja”) – strādnieki un pagrīdnieki, Aivars Sniegs (“Atsacīšanās”) – inženieris mehāniķis, Arnolds Būvis (“Neuzvarētais”) – strādnieks un sportists ar noslieci uz mākslu utt. –, tomēr šim apstāklim bieži vien nav izšķirošas nozīmes autora mākslinieciskajos nolūkos un paša varoņa liktenī. E. Lukjanska darbos liela loma parasti ir situācijai, visbiežāk – izvēles situācijai un ar to saistītās cīņas dinamikai, uzplūdiem un atslābumiem, spējiem sižeta pavērsieniem. Reizēm E. Lukjanskis gandrīz pilnīgi attīra vēstījumu no laikmeta raksturojuma un sadzīves konkrētības un nospēlē darba partitūru kā šaha partiju (“Trešā iespēja”), kur cīņas norisē un daudzajās situāciju pārmaiņās maz atliek vietas tēla sociālajai biogrāfijai un psiholoģijas dziļākam izgaismojumam. Jau kopš pirmās grāmatas “Izvēle” (1966) E. Lukjanskis ir iemīļojis dramatiskas (un pat melodramatiskas) situācijas, kad galvenais varonis ir nolikts alternatīvas priekšā, kad viņam draud fiziska vai morāla bojāeja. (..)
Kādu es redzu Egila Lukjanska pastāvīgo lasītāju? Tas ir cilvēks, kam par smagiem un garlaicīgiem liekas Andreja Upīša un Viljama Folknera romāni, bet Tomasa Manna proza viņiem šķiet pārāk aizšifrēta un sarežģīta. Tas ir lasītājs, kas labprāt draudzējas ar Dž. Londona, Ē. M. Remarka un Viļa Lāča romāniem, lasītājs, kam nav iebildumu ne pret Miervalda Birzes un Ēvalda Vilka stāstiem, ne arī pret Dainas Avotiņas romāniem. Viņam – šim lasītājam – patīk skaidras, noteiktas cilvēku savstarpējās attiecības, patīk vīrišķīgi vīrieši (ne kafejnīcu dīkdienīgie nīkuļi), patīk skaistas mīlestības tēlojumi. Viņu pievelk spraigi sižeti ar negaidītiem pavērsieniem, dramaturģiskām peripetijām un retardācijām. Viņš ir priecīgs, ja romāns nobeidzas ar happy end, taču neraksta sūdzībvēstules redakcijām arī tad, ja stāsta vai romāna finālu nevar saukt par laimīgu.”

Čākurs, Jānis. Par
Egilu Lukjanski, viņa paaudzi un viņa prozu. Lukjanskis, Egils. Ne jau
katru dienu. Rīga: Liesma, 1987; arī: Čākurs, Jānis. Trešā grāmata. Rīga: Mansards, 2016, 65.–75. lpp.

rakstnieks
redaktors

–1952
Rīgas 7. astoņgadīgā skola
Rīga
mācījies un beidzis Rīgas 7. septiņgadīgo skolu

1952–1956
Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vidusskola
mācījies Rīgas 1. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā

1953–1958
Valsts elektrotehniskā fabrika
Brīvības gatve 214, Rīga
atslēdznieks

1969–1972
Žurnāls "Liesma"
Rīga
prozas konsultants

1972–1975
Izdevniecība "Liesma"
Aspazijas bulvāris 24, Rīga
redaktors

1992–1997
Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze"
Balasta dambis 2, Rīga
korespondents

1958–1962
Pavlodaras apgabals, Kazahija

1969–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

1990–2008
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga

2008
Lāčupes kapi
Atvadīšanās notikusi ceturdien, 2008. gada 23. oktobrī plkst. 12 Krematorijas Lielajā
zālē.