"Dzejolim ir jābūt tik riebīgam un tik dullam, ka to gribas apkampt. Dzeja – tā ir liela melošana. Dzejniekam ir jābūt tik lielam melim, lai ar meliem pateiktu vairāk nekā ar patiesību. Tā jāmelo, tik stipri, lai pārmelotu patiesību."
"Dzejolis vairs nepieder tev, kad esi to parādījis. Noslēpums ir tikai tad, ja tu viens zini, kas ir noticis. Tas ir kā maģisks spēks, kas palīdz pastāvēt, uzturēt sevi. Tā ir kā slimība un milzīgs kaifs. Smaga ir pat uzticēšanās papīram. Vēl manī vārdu nav, ir tikai iekšēja nojauta, skaņas. Es zinu, tūlīt brīnums plēnēs manu acu priekšā un nebūs vairs tā iekšējā kaifa. Līdz pēdējam brīdim es cenšos paturēt to sevī, staigāju apkārt galdam, smēķēju. Tikai tad, kad jūtu – tūlīt tas pārdegs, sēžos un rakstu. Protams, kad ir gatavs, tad kaifoju vēlreiz. Uzrakstītais sāk runāt ar mani. Un es to mīlu, greizsirdīgi mīlu, tādēļ baidos rādīt. Tā ir mana pasaule, un ko gan cits tur sapratīs. Mana otrā sieva arī nav latviete, un tas tikai tādēļ, ka negribēju būt kopā ar cilvēku, kas varētu iedziļināties manī, lasīt to, ko neesmu ļāvis."
Egils Bārs. Dulls, prātīgs un viens. Karogs, Nr. 7.–8., 125.–130. lpp.
"dzejnieks, kurš ir iekļāvis sevī visu 20. gadsimtu."
Māris Čaklais