Par stāstu krājumu "Doņu paklājs" (Liesma, 1975)
"Sižets It kā gauži ikdienišķs, nepretenciozs. Taču E. Tauriņš niansēti un kolorīti apraksta Kārla izjūtas ceļā un jūtu uzviļņojumu, abiem varoņiem sastopoties. Jā, tie ir no tās pašas mums labi pazīstamās zvejnieku dēlu saimes, taču savdabīgi tauriņiski. Un mums viņi ir simpātiski ar savu smagnējību, tiešumu. Precīzi ietonēta arī apkārtējā vide. Autors neaizmirst šur un tur piemest pa humora šķipsnai. Kā smagi akmeņi veļas dialogi: sulīgi, zvejnieciski. [..] Turpmāk, manuprāt, Edvīnam Tauriņam vajadzētu censties izvairīties no situāciju konstruēšanas mazāk "vadīt" savus varoņus, vairāk ļaut viņiem pašiem darboties. Jā, un no kamertematikas "viņš, viņa, trešais" iebrist dziļākos ūdeņos. Tas autoram ir pa plecam."
Neibarts, Aivars. Redzes leņķis. Literatūra un Māksla, 17.04.1976.
Par romānu "Grēcinieka sirdspuksti" (Daugava, 1998)
"Grēcinieka sirdspukstus apdzīvo sērīgi, sevī noslēgušies, bet allaž labdabīgi ļautiņi ar jokainām iesaukām – Butafors, Pulksteņmeistars, policists Šotlandes Zābaks, Ellīgā Pīpe, Kvēlošā Lūpa un daudzi citi. Kas notiek? Notikumu bez sava gala. Katrs sižeta pavērsiens sašķeļas neskaitāmās sīkās norisēs, no kurām katra savukārt atkal var kalpot par nākamo pavērsienu – un nekad iepriekš nav zināms, kuru no šīm iespējām autors uzskatīs par sev noderīgu. Maza metafora, it kā nenozīmīga autora kaprīze jau pēc pāris lappusēm var satricināt romāna pasauli. [..] Vārdu sakot, romāna iemītnieki brīvi dara vistrakākās lietas, diez ko nerūpējoties par ticamību. Kopumā tas mazliet atgādina marionešu teātri – kaut kas it kā bērnišķīgs un sirsnīgi naivs, brīžiem ir arī ironiski kniebieni laikmetam un pasaulei, bet fonā nojaušama visdziļākā nopietnība."
Berelis, Guntis. Mēle ar kāpurķēdēm, dzelkšņiem un sikspārņiem. Guntis Berelis vērtē:, 08.01.1999.