Edvīns Mednis

04.08.1897 – 02.06.1967

Edvīns Mednis (1897–1967) – rakstnieks, žurnālists un karavīrs. Latvijas neatkarības sākumā kļuva pazīstams ar teātra un baleta recenzijām. Ilgus gadus darbojās laikraksta "Latvijas Kareivis" redakcijā. No skatuves darbiem minami "Masku balle", "Mīlas teika", "Varoņu dziesma". Redzamākie prozas darbi "Mīlas stāsti", "Jūtu dārzi", "Šķēps un rozes", "Spārni" un romāns "Sirds melodijas". Kara un aktīvā cīņu pieredze ietekmējusi literāro darbību, karu tēloja kā vīrišķības un varonības izpausmi. Visspilgtāk tas parādīts romānu sērijā "Rozes lido gaisos", "Saule dejo", "Zvaigznes stīgo" un "Dvēseles dumpo". Šajos darbos autors rādījis latviešus abos pasaules karos.

Darba autors (32)

Tulkotājs (1)

Recepcijas persona (42)

Dzimšanas laiks/vieta

04.08.1897
Marijkalns

Miršanas laiks/vieta

02.06.1967
Ņujorka

Personiska informācija

Dzimis skolotāja ģimenē, tēvs Fricis (Frīdrihs) Mednis (1874–1917) bijis Mālpils pamatskolas pārzinis, māte Elizabete Medne (dzimusi Melngaile). Brāļi Jānis Mednis un Monvids Mednis.
Mālpils pagastā bijušas mājas Upesmedņi.
Komponista Emīļa Melngaiļa māsas dēls.

.Sākoties 1.pasaules karam, augusta sākumā dodas uz Maskavas Alekseja kara skolu. Pēc 10 dienām visus nekrievu kadetus pārkomandēja uz Kazaņas karaskolu un decembrī 17 gadu vecumā jau ir praporščiks (leitnants) .
32. Kremenčugas pulkā piedzīvoja pirmās uguns kristības, piedalīdamies smagās kaujās, tiek ievainots.

Ar 1915: rudenī veica dienestu 4. Vidzemes strēlnieku pulkā un tā sastāvā piedalījās leģendārajās Ziemsvētku kaujās, 19 gadu vecumā sasniedzis kapteiņa dienesta pakāpi, komandēja bataljonu. Cīņās smagi ievainots galvā un zaudē vienas acs redzi, bet 1920: augustā atgriezās Latvijā un stājās Latvijas nacionālās armijas rindās, strādāja Latvijas armijas Virspavēlniecības štābā, 1921: pāriet darbā Kara ministrijas kancelejā.
Figurē kā viena no personām A. Grīna romāna "Dvēseļu putenis". Ziemsvētku kaujās.

1933: 6. aprīlī apprecējās ar stud. hist. Maritu Graudiņu; ģimenē dēls Edmārs un meitas Aiga Medne (precējusies Pupona) un Inita Medne (precējusies Rūse).
1944: devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: izceļoja uz ASV, dzīvoja Ņujorkā.

Profesionālā darbība

Literārā darbība
1920: pirmā publikācija – raksts "Lielinieki Kaukāzā" laikrakstā "Latvijas Kareivis" 24. septembrī.

Literārie darbi
Lugas
1925: viencēliens 3 ainās "Par Latviju"
1926: karnevāla luga 4 cēlienos "Masku deja" (teātrī)
1927: 7 dramatiskas ainas "Mīlas teika" (teātrī 1928)
1928: 7 dramatiskas ainas "Varoņdziesma"
1931: jautra kaislību spēle 5 skatījumos "Tu!.. brīnišķā!" (grāmatā, teātrī)
1932: luga "Latvju leģenda" (grāmatā, teātrī)
1935: brīves cīņu leģenda "Lielā liesma" (teātrī)
1955: luga "Daugavas stāsti" (par Andreju Pumpuru).

1936: strādājis pie vēsturiskas drāmas par Andreju Pumpuru; 1937: lugu iesniedzis Nacionālajā teātrī.
1938: 16. oktobrī fragmenti no šīs lugas ar nosaukumu "Saule Daugava" lasīsi Rīgas Radiofonā, režisors Ēvalds Valters.

Stāstu krājumi
1930: "Mīlas stāsti"
1936: "Jūtu dārzos"
1938: "Šķēps un rozes"
1943: "Spārni"
1944: "Saule sirdij"
1946: "Pēdējais vaiņags"

Romāni
1947: "Sirds melodija".
1956: "Rozes lido gaisos"
1959: "Saule dejo"
1963: "Zvaigznes stīgo"
1964: "Dvēsles dumpo".

1958: strādā pie romānu triloģijas "Strēlnieki dzīvo", citur minēts triloģijas nosaukums "Strēlnieki"; triloģijas trešā daļa "Varoņu mijkrēslis".
Bija iesākts romāns "Varoņu mijkrēslis", fragmenti publicēti žurnālā "Lāčplēsis" 1966. gadā.

2001: Latvijā izlase "Rozes un asinis"
Ceļojuma piezīmes
1933: "Saules viesos"

Citas grāmatas
1934: "Pulkvedis Briedis"
1936: "Pasaules karš": vēstures grāmata skolām un skolotājiem.
1937: "Latviešu brīvības cīņas 1918-1920. g.g."
1937: "Vērosim varoņu pēdas"

Lugu iestudējumi
1926: 23. februārī "Masku deja" Nacionālajā teātrī Ernesta Feldmaņa režijā.
1927: 18. novembrī "Varoņdziesma" ("Par Latviju") Liepājas Jaunajā teātrī Ēvalda Valtera režijā.
1928: 5. decembrī "Mīlas teika" Nacionālajā teātrī Ernesta Feldmaņa režijā.
1929: 28. septembrī luga 8 ainās "Varoņlaiki" Jelgavā.
1929: 18. novembrī luga 8 ainās "Varoņlaiki" Ziemeļblāzmas teātrī Fr. Dombrovska-Dumbrāja režijā.
1931: 29. aprīlī luga "Tu!... Brīnišķā!" Nacionālajā teātrī Ernesta Feldmaņa režijā.
1932: 11. novembrī divcēliens "Latvju leģenda" Nacionālajā teātrī Ernesta Feldmaņa režijā.
1935: 14. maijā luga "Lielā liesma" Nacionālajā teātrī Jāņa Oša režijā.
1958: 29. novembrī "Masku deja" Mineapoles latviešu teātrī.

Apbalvojumi
Triju zvaigžņu ordenis
Lietuvas Ģedimina krusts
Polijas Polonia Restituta ordenis
Zviedrijas Gustava Vāzas ordeņa kavalieris.
Par cīņām Krievijas armijā un strēlnieku pulkos apbalvots ar 7 kaujas ordeņiem.

Citātu galerija

Par 7 dramatiskām ainām "Varoņdziesma" (Rīga: Armijas spiestuve)
"Mūsu literatūrā vēl ir maz darbu, kuros atspoguļotos mūsu nacionālo cīņu laikmets. Mēs esam vēl pārāk tuvu viņam, lai glorificētu tos, kuri iznesa uz saviem pleciem laika smagumu. Tomēr mēs esam diezgan tāli no tā, lai mēģinātu to saprast. Šāds mēģinājums, un laimīgs mēģinājums, ir Edvina Medņa "Varoņdziesma" 7 dramatiskās ainās. Edvins Mednis ir ieskatījies aizgājušā laikmeta sejā un atradis samēru, kas to šķir no šodienas. Viņa varoņi nav teiku tēli, kuri izdara neiespējamo. Tie ir vienkārši zemes bērni, kuri pēkšņi jūt, ka kaut kas ir jādara, lai tie varētu just savu laimi. Divu cilvēku mīlas alkas rada otru spēku – tēvijas mīlestību. Tikai tā saprotams bijušais, jo vienīgi ap garots spēks spēja uzveikt pārspēku. Drāmas sākumā kara psiobozs tēlots reljefi asi. Iekarotājiem viss liekas iespējams un attaisnojams un vakarā priekš kaujas tie rīko balli. Sieviete karotājam ir tikai piedeva viņa gaitā un, ja tā ne ļaujas ar labu. viņu pieveic duncis vai lode. Bet iekarojamiem viss vēl rītdienā, un no vienkāršas nepieciešamības te izaug griba, kura beigās izpaužas ar nevaidamu spēku. Mednis ir tvēris notikumu reālā plāksnē. Dramatiskā uzbūve skaidra, nepretenciozi vienkārša kā pati dzīve. Lugas risinājums drošs un dzīvs. Nedaudziem, bieži pat ap rautiem vilcieniem autors zīmē savus tēlus, pāris līnijās izceļot raksturīgo. Drāma ar panākumiem uzvesta Liepājas un Jelgavas teātros un provinces skatuvēs. Grāmata izdota glīti, ar balladisku Z. Vidberga vāka zīmējumu.
Gulbis, Frīdrihs. Jaunā Nedēļa, Nr.13-14 (30.03.1928)

Par jautru kaislību spēli 5 skatījumos "Tu!... Brīnišķā!" (Rīga: Zelta grauda izdevums)
"Edvins Mednis ir modernākais starp nedaudzajiem mūsu modernistiem, rakstnieks ar rafinētu un tik savdabīgi slīpētu stilu, ka pie labākas gribas nav iespējams sameklēt pārējo stāstnieku un ludznieku pulkā vārdu, kuri valkātājs valodas izsmalcinātības un aforismu bagātības ziņā varētu "Mīlas teikas" autoram blakus stāt. [..] Edvins Mednis nav formas un salīdzinājumu fanātiķis vien, bet arī aistetiskas mīlas filozofs-gurmans, mīlas fanātiķis, kuram sievietes sirds iekarošana šķiet vīrieša galvenais mērķis, kas tomēr ikdienas no jauna jāaizsniedz, ja nevēlamies viņu pazaudēt. Vīrieša un sievietes attiecības Ed. Medņa vērojumā atgādina teiksmainās Valhallas varoņus, kuri ikdienas krusto zobenus cīņai, (cīņa ir tiem augstākais prieks ari aizsaulē), lai ļimtu nāvē un atkal mostos jaunai dzīvei, dzirdētu vairogus dārdam un asmeņus atmirdzam, – šai Valhallas varoņu ieroča šķindoņai ir tuvu rada tā tēraudmelodiskā skaņa, ko dzird Medņa lugās un nelielajos, skicējumiem līdzīgajos stāstos, sastapdamies viens ar otru, divu mīlas cīkstoņu asprātības rapieri, vienam uzbrūkot, otram atgaiņājoties . Viens zina jau iepriekš, ka būs uzvarētājs, otrs noskārst, ka cīņu pazaudēs, un tomēr vilinošāks par pašu baudu abiem ir Šīs siržu divkaujas prieks. Edvins Mednis ir nevien formas, bet arī daiļuma fanātiķis. Viņš atrod par mākslinieka ievērības cienīgu tikai skaistumu, neglītais viņam šķiet pats par sevi noziegums, kuram īsts aistets nicīgi paiet garam. Šai ziņa . lasot Medņa darbus, neviļus nāk atcere kādas citas tautas dēls, tikpat fanātisks daiļuma pielūdzējs un arī vairāku burvīgu komēdiju autors . Tas ir – Oskars Vailds, kuram tuvina "Brīnišķas" autoru paradoksu bagātība un mīlas cīņas savdabīgais vērojums. – Savu jauno skatuves darbu Ed. Mednis nosaucis par jautru kaislību spēli, atmezdams nodrāzto komēdijas apzīmējumu. Mūsu diezgan nabadzīgajā dramatiskajā literatūrā, kur lielāko tiesu smejas paši autori, bet skatītāju, resp. lasītāju parasti māc žāvas, šis jaunais. graciozi rotaļīgais darbs atradīs sev vietu, kura tam godam pienākas. Cerēsim, ka nebūs ilgi jāgaida ari tā diena, kad rīdziniekiem būs izdevība skatīt jautro kaislību spēli labākajā latvju Rīgas teātrī, īstas mākslas cienītajam šī diena būs gaidītā."
Grīns, Aleksandrs. Edvīns Mednis. Tu!... Brīnišķā! Latvijas Kareivis, Nr.20 (25.01.1931)

Par divcēlienu "Latvju leģenda" (Rīga: Zelta Grauds, 1932)
"Autoram jādod atzinība,, ka taisni šinī momentā, kad lielinieku atklāti un slepeni aģenti nāvē mūsu tautas vīrišķības' garu, aģitēdami pret karu, bet paši bruņodamies no galvas līdz papēžiem, viņš izmantojis vielu no lielā brīvības cīņu laikmeta, rādīdams mūsu tautu viņas skaidrā vientiesībā un vīrišķībā. Latvija nevienam neuzbruks, bet tautā jāieaug ticībai – savu zemi mēs neatdosim! Neviena gļēvuļu tauta pasaules vēsturē nav nekā sasniegusi. Autors devis kādu kaujas epizodi, ielāgojot tās darbību vienkāršai lauku skatuvei. Darbība rosīga, situācijas mainīgas un ludziņa silti ieteicama mūsu lauku skatuvēm, kuras pārplūdina tukši blēņu gabali, maitādami tautas garu. īpaši dažādos lielākos tautas svētkos "Latvju leģenda" lauku skatuvēm būs īsti pa rokai."
Līgotņu Jēkabs. Latvju leģenda. Burtnieks, Nr.11 (01.11.1932)

Par īsprozu "Jūtu dārzos" (Rīga: Zelta Grauds, 1936)
"Eleganti, asprātīgi, vērtējoši un drusciņ, drusciņ rezignējoši – tāda ir Edvīna Medņa spalva. Arī šajos vērojumos, šajos skicējumos par skatītām svešām zemēm līdzās romantiskai jūtoņai iet redzīgs novērotājs un salīdzinātais, Viņš ir estēts, tāpēc tam visur ir mazliet skumjas acis, bet tās atplaukst, iedomājušas vai ieraudzījušas dzimteni. [..] "Mēs pavisam nevēlamies, lai Rīga paliktu Baltijas Parīze. Lai Rīga paliek Rīga! Parīze – Parīze! Nevien franču, bet ari mūsu garam vajadzīga sava galvas pilsēta." Lūk, tas šīs grāmatas simpātiskais leitmotīvs, kas saskatāms un nojaušams viņā pāri 74 lappusēs bagātīgi izbārstītiem elegantiem, smalki notonētiem aforismiem par sievieti un mīlu un par cīņas romantiku. Ne visiem šī grāmata patiks. Dažiem tā šķitīs par "nenopietnu un vieglu", par izsmalcinātu, bet viņas virsraksts labi liecina, kas par to priecāsies. Tak ikvienam viņa var būt simpātiska, ja ne citādi, tad to ceļu dēļ, kuros autors, šais dārzos kopā ar lasītāju staigādams, vienmēr galā noiet līdz dzimtenes robežām. Grāmatas stilu un labo valodu ir tīkami baudīt; jāpiezīmē arī viņas glītais ārējais ietērps un Z. Vidberga vāks."
H. Z. Edvīna Medņa "Jūtu dārzos". Brīvā Zeme, Nr.188 (21.08.1936)

Par īsromāni un stāstījumi "Šķēps un rozes" (Rīga: Zelta Grauds, 1938)
"Edv. Mednis ar savas otrās stāstu grāmatas "Šķēps un rozes" iznākšanu apliecina, ka visus ilgos gadus, kopš viņš ienācis mūsu rakstniecībā, rakstījis tikai tad, kad dvēseliski jutis nepieciešams to darīt. Tikai tad, kad pārdzīvojumu plūdums, emociju kāpinājums sastrēdzis līdz augstākajai potencei, viņš ļāvis rasties pa novelei vai stāstam. Pārējā laikā Mednis bijis vienmēr vissirsnīgākā draudzībā ar žurnālistā un uzmanīga recenzenta veiksmīgo spalvu. Tādā kārtā arī izprotams, kā Edv. Medņa novelēs un garākajos stāstījumos, kuriem autors devis raksturīgu un laimīgi izvēlētu jaunvārdu īsromani, varējusi koncentrēties tik spriega izjūtu dinamika un psicholoģiskā satrauktība. Viņa labākās noveles un stāsti patiešām glabā sevī rozes zieda liego elpu un šķēpa skaudro smeldzi. [..] Mednis savus stāstus nekonstruē no trauslām līnijām. Viņa darbus iezīmē dziļums, plašums un varenība, īpaši varenība."
Arn. J-s. Edvīns Mednis - Šķēps un rozes. Universitas, Nr.1 (20.01.1939)

Par romānu triloģiju: "Rozes lido gaisos", "Saule dejo", "Zvaigznes stīgo"
"Triloģija dod ieskatu cara Krievijas militārajā būtībā un tās sabrukuma cēloņos, latviešu strēlnieku bataljonu izaugsmē un cīņu sākumos. Plašais darbs veidots ar temata labu pazīšanu, ar vietām pravietisku atziņu lidojumu nākotnē. [..] Medņa triloģijas fābuliskā vija ir atklāti autobiogrāfiska; bet diezgan bieži viņš savā vietā patēlojis jaunu virsnieku Vīnviju, tā pāriedams no pirmās personas uz trešo, dažādības labad, to aplūkodams iesānis. Savu garo vēstījumu viņš vietām sacirtis ar agrākā vai vēlākā atcerēm un pievienojumiem, pat no karu vēstures, – tas nebūt lasītāju netraucē, jo rakstīts taču atceres laikos, kad dabiski hronoloģiskais skatījums viegli sajaucas. Izsekojam, lasīdami, autora jaunajām dienām, Maskavas un tad Kazaņas kara skolā, pirmajām kaujām frontē; vēstījums ietver ari dažas kara laika mīlestības, dažādas atceres, skolas biedru likteņus, dažādas atziņas, – piedzīvojumu un pārdzīvojumu totālā straumē, līdz apraujas slaveno Ziemsvētku kauju pirmās dienās ar smagu autora ievainojumu. Triloģijas kompozīcija labi izplānota un realizēta, tā ir īpatna un moderna, kāpēc jāiedziļinās, lai to novērtētu. Pasvītrojamas autora jaunradošās domas – viņš cīnās pret sastingumiem un šablonām daudzos jo daudzos virzienos. Viņa uzskats: kari bijuši un būs, tos zaudē, kas nemainīsies savā mentalitātē – uz augšu (kā teicis citā sakarībā Rainis)."
Grīns, Jānis. Spriega jaunība lielā laikā. Laiks, Nr.14 (16.02.1963)