Edvarts Tūters

30.08.1893 – 01.03.1984

Edvarts Tūters (1893–1984) – dzejnieks. Beidzis Mazsalacas pilsētas skolu, strādājis par pienotavas vadītāju. 1. pasaules kara laikā dienējis latviešu strēlnieku pulkos un piedalījies Brīvības cīņās. Pirmie dzejoļi iespiesti laikrakstā "Latvijas Sargs" 1919. gadā. Līdz 2. pasaules karam izdevis piecus dzejoļu krājumus. 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk izceļojis uz ASV.Trimdā izdoti vairāki dzejoļu krājumi, grāmatas dzejā bērniem, kā arī dzejoļi, stāsti un tēlojumi jaunatnei.

Darba autors (73)

Recepcijas persona (23)

Dzimšanas laiks/vieta

30.08.1893
Mazsalaca
Jaunates muižas Rembauskas krogs, Mazsalaca

Miršanas laiks/vieta

01.03.1984
Mineapolisa

Personiska informācija

Dzimis rentnieka ģimenē.

1938: miris Tūtera dēls Alfs Tūters.

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

No 1913: presē publicējis nelielas korespondences.
1919: pirmā publikācija – dzejoļi laikrakstā "Latvijas Sargs".
No 1958: darbojies tikai rakstniecībā.

LITERĀRIE DARBI

1922: Laika soļi: dzejas krājums (Cēsis: Rūdolfs Jēpe)
1925: Pie jūras: dzejas krājums (Cēsis: Rūdolfs Jēpe)
1928: Dvēseles silueti: dzejas krājums (Cēsis: Rūdolfs Jēpe)
1931: Vijole pagrabā: dzejas krājums (Cēsis: Rūdolfs Jēpe)
1939: Mūžības dārzos: dzejas krājums (Rīga: Zelta Grauds)
1947: Pasaka par velnēniem (Berhtesgādena: Grāmatnieki)
1947: Zēns ar pērtiķi: stāsts (Berhtesgādene: Grāmatnieki)
1951: Trauciņš ar medu: dzejas, stāsti un tēlojumi jaunatnei (Aiovas Veiverlija: Latvju Grāmata)
1963: Pēdas sniega: dzejas krājums (Toronto: Daugavas Vanagi Kanādā)
1968: Ceļš uz mājām: dzejas krājums (Šipenville: Upeskalna apgāds)
1976: Straumes brīvībai: dzejas krājums (Mineapole: Sēļzemnieks)
1992: Dzīvošu dziesmā: dzejas izlase (ASV: Daugavas Vanagu valde ASV)

Dzeju komponējuši Valdemārs Ozoliņš, Alfrēds Kalniņš, Eduards Šēnfelds.

Citātu galerija

PAR EDVARTA TŪTERA LITERĀRO DARBĪBU

"Kaut stingrs Zaļās vārnas ierindnieks, sava veida savrupnieks bija arī Eduards Tūters. Likās, ka viņa nemaz nemanīja mūsu trokšņainajās gaitās un citos pasākumos, kaut lielākajā daļā viņš bija klāt un kādu laiku darbojās arī biedrības valdē. Pēc gadiem viņš piederēja iepriekšējai paaudzei, bet sirdī jutās jauns, tāpat kā Kārlis Baltgailis un Fr. Gulbis, un labprāt iekļāvās nemierīgāko un nepacietīgāko pulkā, kas sita bungas vai plaudēja Zaļās vārnas ideju karogus. Tikpat klusa kā viņš pats bija Tūtera dzeja un tāda palikusi līdz pat šodienai."

Ēriks Raisters. Kad mēs jauni bijām. Laiks 27.05.1967

"Tūters nepieder pie daudzrakstītājiem. Viņš parādījās atklātībā tad, kad viens otrs viņa vecuma bieži vien paspējis pateikt visu, kas sakāms un arī jau apklust. Nav viņa dzejas koklei daudz stīgu, kas skanētu dažādas toņu kārtās, bet tās, kas ir, skan neviltoti un sirsnīgi. Tūteram iznākušas piecas dzeju grāmatas: "Laika soļi" (1922. g.), "Pie jūras" (1925. g), "Dvēseles silueti" (1928. g.), "Vijole pagrabā" (1931. g.), "Mūžības dārzos" (1939. g.) Tūtera dzeja nav plašo aprindu dzeja. Tāds, kas meklē kliedzošu modernismu, laikmetīgas ekstravagances, spilgtu daudzkrāsainību, tāds paies vienaldzīgi garām Tūtera vienkāršajiem, atturīgajiem dzejas tēliem. Tūters skumst līdz apspiestiem un saceļas pret netaisnību, bet viņa protests nav skaļš, tas ir klusināts, vairāk vērojošs, jo viņš zina: "Reiz dzēsts tiks viss un kaisīts vējos/ No visiem sapņiem atliksies tik malds"."

Bruno Timermanis. Eduarda Tūtera 50 mūža gadi. Talsu Vārds. 02.09.1943

"Dzejoļu krājumos "Laika soļi" (1922), "Pie jūras" (1925), "Dvēseles silueti" (1928), "Vijole pagrabā" (1931), "Mūžības dārzos" (1939) intonatīvi nemainīga vientulības, sāpīgu skumju un rezignācijas izpausme, tieksme laimes un dzīves zūdamības motīvus iekļaut prātnieciskās sentecēs."

Inese Treimane. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.