Eduards Vaiņags

25.10.1911 – 12.07.1941

Eduards Vaiņags (īst. v. Eduards Belars, 1911–1941) – rakstnieks, žurnālists. Beidzis Ventspils pilsētas pamatskolu (1927), strādājis lauksaimniecībā un ceļu remontdarbos.1930. gadā pārcēlies uz Liepāju, mācījies šoferu kursos, strādājis firmā “Foss un biedri” par izsūtāmo. Iesaistījies nelegālā revolucionārā kustībā, iekārtojis pagrīdes tipogrāfiju. 1932. gadā piedalījies legāla strādnieku laikraksta “Jauno Laiku Avīze” izdošanā (iznāca četri numuri). Par revolucionāru darbību 1934. gadā notiesāts uz 4 gadiem spaidu darbos. Pēc atbrīvošanas (1938) strādājis meža darbos. Bijis laikraksts “Brīvā Venta” atbildīgais redaktors Ventspilī (1940. gada jūlijs – 1941. gada jūnijs), arī tipogrāfijas direktors. Sākoties vācu okupācjai, pēc neveiksmīga mēģinājuma evakuēties uz PSRS nošauts. No 1927 publicējies žurnālā “Jaunais Cīrulītis” (ievietoti daži dzejoļi un nelieli stāstiņi). Ar pseidonīmu Eduards Vaiņags publicējies literatūras mēnešrakstā “Zilās Tāles” (1930, 1), laikrakstā “Strādnieku Avīze” (Liepājā). 1932. gadā autora izdevumā iznācis neliels dzejoļu krājums “Nemiera zvani”. Kalnciema katorgā sarakstījis dzejoli “Pēdējā junda”; pašdarbības komponists un revolūcijas kustības dalībinieks R. Laciniks (1911-1951) sacerēja melodiju, un dziesma kļuva populāra tālaika politieslodzīto vidū. Laikrakstā “Brīvā Venta” publicēti vairāki desmiti dzejoļu un nepabeigtais romāns “Kiosks un dienas” par dzīvi Ventspilī, tajā izmantoti autobiogrāfiski materiāli.