Eduards Lejgalietis

Pirmā publikācija – dzejoļi "Liesma iedegās un dzisa" un "Pirmais zieds" laikraksta "Mūsu laiki" literārajā pielikumā 1906.13./26.V.
Dzejā tradicionāli romantiskā manierē balstīta rezignācija un skumju motīvi.

Sekodams pastiprinātam pieprasījumam un vispārējai interesei par labu, patriotisku un cildenu dzeju, skolēnu ludziņu autors Ed. Lejgalietis ātrumā sastādījis 4 lokšņu biezu dzejoļu antoloģiju skolām, ar ļoti skanošu nosaukumu — S a r g s u n k a r o g s. Nodoms slavējams, taču ja paveram grāmatiņas vākus, ātri vien redzam, ka sastādītājs savam uzdevumam piegājis stipri pavirši un – kas sliktākais – nemākulīgi. Starp tautai jau labi pazīstamiem Plūdoņa, Ed. Virzas, Raiņa, A. Brigaderes u. c. tiešām meistariskiem dzejoļiem, krājumā ievietota vesela rinda nedzirdētu iesācēju, no kuriem tikai retais var pretendēt uz patiesākām dzejas vērtībām. Ko gan teiks skolotāji un tie, kas klausīsies skolēnu deklamēšanu, ja tiem cels priekšā tādus Atvara, Jāņa Bērziņa, Larisas, diemžēl ari paša sastādītāja u .c. frāžu savārstījumus, kādi (pa daļai no dienas preses ņemti) iespiesti šajā grāmatā? Tas būs apkaunojums ne tikai patriotiskām izjūtām vien, bet ari dzejai, ar kuru kārtotājs vietām rīkojas gluži patvarīgi, ievietodams tikai dzejoļa daļu (K. Eliasa "Atdzimšanai" 55, lapp.), tādā veidā galīgi, sakropļojot dzejoļa vienību, gan arī pierakstīdams tulkojumus kā oriģinālus (Auseklis, 4 lapp.). Tāda rīcība ar dzeju nav nekas vairāk, kā dzejas nonievāšana, un tādiem cilvēkiem citas atbildes ne var būt, kā stingrais –rokas nost... Tagad, kad iznākušas divas plašas un bagātas patriotisku un varonīgu dzeju antoloģijas "Varoņu laiks" un "Dziesmotā Latvija" pieprasījums pēc šādas dzejas pagaidām apmierināts. Par viņām izdotā nauda (laikam 3 lati) nesīs svētīgus augļus, kamēr par Ed. Lejgalieša grāmatu izdotie 70 sant. būs zemē nosviesti.

E. Ralsters. Dzejas nonievāšana. Latvijas Kareivis, Nr.292 (22.12.1935)
"Un šī teiksma būs par kapteini Eduardu Ramatu. Ari par dzejnieku Eduardu Lejgalieti. Vel jauns virsnieks - viņš cīnījās Tīreļpurvā un pie Ložmetējkalna. Piedalījās Latvijas brīvības karā. Bija militārais atašejs, un ar ģenerāļu Baloža un Radziņa parakstītu apliecību tika sūtīts uz Lietuvu. Toreiz, kad bermontiešus izdzina pāri Latvijas robežai un mūsu armijai nācās apliecināt, ka nešķērsos abu valstu robežu ar savtīgu nolūku, šis dokuments rakstīts aivās valodās - latviešu un franču. Klāt zīmogs ar saulīti. Atceļā, otrā lapas pusē, bija lietuviešu apliecinājums, ka virsleitnants Ramats savu uzdevumu godam izpildījis. (Laikam gan Talsu novadā nebija neviena cita, kam glabātos piemiņai dokuments ar divu brīvības cīņu vadoņu parakstiem.) Reizē ar karavīru dzīvoja ari dzejnieks. Pavisam viņam iznākušas kādas desmit grāma tas - lugas un dzejoļi. Pēc pirmā pasaules kara viņš bija skolotājs Rīgā un darbojās literatūrā. Pēc otrā? Apmetās dzīvot sievastēva mājās - astoņus kilometrus no Talsiem. Strādāja zemnieka darbu. Ari spēlēja Stendes baznīcā ērģeles. Tāpēc Padomju Karoga redakcija viņa dzejoļus nedrīkstēja drukāt. Taču dzejnieks un bijušais karavīrs par to nenoskuma. Sievastēva Buļniekos Ramatu ģimeni no lielās mājas izdzina. Viņi apmetās kalpu mājiņā - turpat blakus. Uz turieni ved sirmu bērzu aleja. Laukos aug nenocirsti ozoli. Buļnieki līdz karam bija lielas un bagātas mājas. Tāpēc 1949. gada 25. martā atbrauca pēc Ramatu ģimenes. Aizveda uz Talsiem. Taču kapteinis Ramats teicami prata krieviski - ari lamāties. Metās pie čekistiem un prasīja, lai ved pie paša galvenā. Lamājās visnegantākajiem vārdiem un kliedza: ”Kā drīkst aizskāri krievu armijas virsnieku!” Lielais priekšnieks Talsos no tiesas nobijās: ej nu sazini, vai nav izdarīta kāda kļūda! Ar apvidus mašīnu pavēlējis vest Ramatus atpakaļ. Pa to laiku kaimiņi revidējuši māju. Citas mēbeles jau aiznestas, bet klavieres iesprūdušas durvīs. - Sābrīši, vai jums dievpalīgu vēlēt? - apvaicājies Eduards Ramats. Klavieres ievilktas atpakaļ. Sīkākās mantas pazudušas bez ziņas - Triju zvaigžņu ordenis par brīvības cīņām un Jura krusts par Tīreļpurvu. Veclaiku ordeņi taču no sudraba un zelta - kā lai nevilina kārigas acis. Meklēdams vakardienu, riokļuvu Buļniekos. Atcerējos: kad biju vēl skolnieks, no Eduarda Lejgalieša sastādītās grāmatas Zelta graudi dzejoļus mācījos. Kaut arī tūlīt pēc apsveicināšanās brīdināju, ka esmu divdesmit trīs gadus Sibīrijā bijis, Eduards Ramats mani saņēma laipni. Cienāja ar savu maizi, medu un vēsu pienu. Jau tajā pirmajā reizē man dāvināja trīs Lejgalieša dzeju grāmatas ar veltījuma ierakstiem. Aicināja atbraukt vēl."

Aleksandrs Pelēcis. Aizmūrētās durvis. Literatūra un Māksla, Nr.24 (10.06.1994)

rakstnieks
skolotājs

Eduards Ramats

–1914
Vecmīlgrāvis
strādājis par skolotāju A. Dombrovska proģimnāzijā Vecmīlgrāvī

Rīgas 30. vakara vidusskola
Baltāsbaznīcas iela 14, Rīga
skolotājs (tolaik - pamatskola)

Lībagu pagasts
ērģelnieks

1917–1917
Laikraksts "Laika Vēstis" (1917)
redakcijas kolēģijas loceklis

1924–1924
Laikraksts "Jaunatnes Dzīve"
Alfrēda Kalniņa iela 6, Rīga
laikraksta "Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā" redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis

1924–1925
Žurnāls "Pret Sauli"
Dzirnavu iela 89, Rīga
redakcijas vadītājs

1903–1907
Valmieras skolotāju seminārs
Leona Paegles iela 40, Valmiera

1910–1917
Apgāds "Ziemeļblāzma"

1917–1919
Latvju kareivju nacionālā savienība
Pirmais priekšsēdis

Ķīļu kapi