Edgars Ardenss

Kaut arī dzimis Jaunmoku pagastā, kad zēnam bijuši 7 gadi, kopā ar vecākiem pārcēlies uz dzīvi Rīgā, kur dzīvoja līdz 1908. gadam, kad uzsāka studijas Tērbatas universitātē.

Pirmā pasaules kara gadus aizvadīja Pēterburgā un Igaunijā.
1918: atgriezās Latvijā.

Rakstniecībai, pieņemdams pseidonīmu Edgars Ardenss, pievērsa, jau kā ģimnāzijas audzēknis; sācis ar tulkojumiem, vēlāk pievērsies dzejai un prozai.

Literārā darbība
Sācis ar tulkojumiem no svešvalodām jau ģimnāzijas laikā (1903–1908).
1906: pirmie mēģinājumi, galvenokārt dzejā, iespiesti dažādos kalendāros un satīriskos izdevumos.

1908: pirmā publikācija – prozas darbs "Ziedoņa dziesma" laikraksta "Rīgas Apskats" pielikumā 23. maijā.

Pirms Pirmā pasaules kara tēlojumi, stāsti un noveles parādās laikrakstos un žurnālos "Dzimtenes Vēstnesis", "Latvija" un Druva".
No 1920–1930: laikrakstos "Latvis", "Jaunākās Ziņas", žurnālos "Burtnieks", "Daugava" un citviet publicēti stāsti, noveles, romāni un romānu fragmenti.
1921: turpinājumos laikrakstā "Jaunākās Ziņas" publicēts romāns "Mīlestības deja".
1921: turpinājumos laikrakstā "Jaunākās Ziņas" publicēts garstāsts "Aiz dzīves loga".
1922: turpinājumos laikrakstā "Latvis" garstāsts "Viena ģimene".
1922: turpinājumos laikrakstā "Jaunākās Ziņas" garstāsts "Brūnais zirneklis".
1924: turpinājumos laikrakstā "Jaunākās Ziņas" garstāsts "Jēkaba Klāna bārda".
1925: turpinājumos laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" stāsts "Vasarnīcas lietainā pēcpusdienā".
1925: turpinājumos laikrakstā "Nedēļa" stāsts "Likteņa krāpēja".
1927: turpinājumos laikrakstā "Latvis" novele "Mūžības uzvara".
1928: turpinājumos laikrakstā "Jaunākās Ziņas" stāsts "Pārsteidzīgais enģelis".
1930: turpinājumos žurnālā "Burtnieks" kultūrvēsturisks stāsts "Svelgaiša nāve"; bija iecerēts romāns par Senlatviju.

Pēc Tērbatas universitātes absolvēšanas sāka strādāt par skolotāju un pievērsās rakstniecībai.
Kā pedagogs, paturēdams savu īsto vārdu, Eduards Gulbis labi pazīstams ar savām latīņu valodas mācību grāmatām: "Latīņu gramatika" (1921) un "Latīņu sintakse" (1921), papildinātas ar lasāmgrāmatu "Prima luce" un komentāri Līvija, Vergīlija un Ovīdija tekstiem.

Vācijas nometņu gados neraksta un nepublicējas, tikai 1956: mēnešraksta "Ceļa Zīmes" 30. numurā publicētais Kazanova un kaķis" pirmā publikācija vairāk nekā 25 gadu klusēšanas.
1956: laikrakstā "Latvija Amerikā" publicēta komēdija "Ar vienu roku dod, ar otru ņem atpakaļ".



Literārie darbi
1925: romāns "Svētās Angelikas mats" (Rīga: Latvju Kultūra).
1926: vēsturisks romāns iz romiešu dzīves "Ap liesmu auļojošie" (Rīga: Valters un Rapa).
1928: romāns "Zvaigznes vējos".
1963: romāns "Robi paradīzes vārtos" (Mineapole: Sēļzemnieks).
1966: renesanses laika romāns "Svētais un septiņi dēmoni" (Mineapole: Tilts).

Citi izdevumi
1921, 1934, 1935, 1937, 1939, 1944: Latīņu gramatika (Rīga: Valters un Rapa).
1923, 1929, 1934, 1938, 1943: Prīma Lūce = Gaismai austot: ilustrēta latīņu valodas lasāmā grāmata (Rīga: Valters un Rapa).
1926, 1929: Latīņu valodas gramatika: praktisks vidusskolas kurss (Rīga: Valters un Rapa).
1930, 1939: Vergīlijs. Eneīda: pirmais dziedājums; teksts, paskaidrojumi, vārdnīca (Rīga: Valters un Rapa).
1935, 1939: Līvijs, Tits. Hanibals iebrūk Italijā: [Romas vēstures] XXI [21.] grāmata: teksts, paskaidrojumi un vārdnīca ar 23 ilustrācijām un 2 ģeogrāfijas kartēm (Rīga: Valters un Rapa).
1939: Ovīdijs. Metamorfozes: teksts, paskaidrojumi, vārdnīca (Rīga: A. Gulbis).

Par romānu "Svētās Angelikas mats" (Rīga: Latvju Kultūra, 1924)
"Edgars Ardenss [..] apzinīgi par darbības vietu ņēmis fantastisku neesošu mazpilsētu Zilzaļkalni, kura stilizēti sadalīta divās ielās – Zilajā un Zaļajā un kuras iedzīvotāji jeb, kas tas pats, romāna varoņi ir ari stilizēti, nomēroti un itkā apcirpti, lai viņu kaislības neizlaustos pārāk asi un lai viņu raksturīgās īpašības dabūtu neliela smieklīguma nokrāsu. Ardenss, piešķirdams savam romānam šādu veidojumu, ir staigājis to pašu ceļu, ko visu laiku un tautu labākie satīriķi, sākot ar Lukianu un beidzot ar Rablē un Džonatanu Sviftu, proti: zem utopisku zemju vai pilsētu, fantastisku un kautkādā ziņā pārspīlētu personāžu maskām dot asu un spēcīgu īstenības raksturojumu satīriskā garā."
Veselis, Jānis. Edgars Ardenss. Svētās Angelikas mats. Latvju Grāmata, Nr.6 (01.11.1924)


Par romānu "Ap liesmu auļojošie" (Rīga: Valters un Rapa, 1925)
"Edgars Ardenss, beidzis filoloģiskās fakultātes klasisko nodaļu, izlasījis daudzos antīkas autorus, arī personīgi apceļojis zemes un savu rakstnieka stilu izkopis pie pirmklasīgajiem stilistiem. Vēsturiskā romāna "Ap liesmu auļojošie" nu viņam izdevība visā krāšņumā parādīt nevien savu talentu, bet arī lielās zināšanas, garīgo disciplīnu romāna kompozīcijā un skaisto valodu. Edgars Ardenss savu romānu sāk ar Romas ķeizara Tiberija sāncenša Hermanika, viņa triju dēlu, triju meitu un sievas Agrippinas dzīvi pie Reinas kara nometnēs. Īstos spilgtos tēlojumos viņš uz vietas ieved mūs senromiešu kara dzīvē, bet vēlāk galma intrigās, atvērdams tālās perspektīvas uz Romu un visām provincēm. Pamazām mēs ieraugam liela skopuļa un egoista Tiberija aizdomīgo politiku, kura nodabū no ceļa sev visus sāncenšus un arī Hermaniku ar visu viņa ģimeni, izņemot Gāju Kaligulu, kurš izaug pie Oktaviana Augusta visvarenās atraitnes Līvijas Augustes. Vēlāk Gajs liktenīgi iemīlē savu māsu Drusillu, bet izšķirts ar to, nekādās kaislībās viņš vairs neatrod apmierinājuma, līdz Tiberijam mirstot, tiek negaidot iecelts par Romas imperatoru. Kļuvis par galīgi nomierinātās un ilgajos miera gados bagātas kļuvušās pasaules valsts ķeizaru, viņš atdodas izšķērdīgai labsirdībai, uz ko jo sevišķi viņu pamudināja skaistā, maigā Drusilla, kuru tas atgūst sev par sievu un laikam laimīgi valdītu, ja pēdējā nesaslimusi ar diloni un nomirdama otrreiz viņa nepametusi viena. Pēc šausmīgā zaudējuma viņam viss pasaulē vienaldzīgs kļuvis un viņš, uzskatīdams sevi par otru Jupiteri, sāk spēlēties ar savu un Pasaules likteni. Edgars Ardenss, kurš devis lieliskus raksturojumus arī citiem vēsturiskajiem romiešiem, sevišķi Tiberijam, Senajam un Hermanikam, tagad nododas Kaligulas pakāpeniskai ārprātību pieaugšanai ar lielu un aizraujošu tēlotāja talentu, līdz notēlojas ķeizarlaikmets Romā visā daudzpusībā un spilgtumā. Kaut gan romāna kompozīcija labi pārdomāta, beigas saskaņojot ar sākumu, pie kam skaistie notikumi starp Kaligulu un Drusillu nostādīti romāna centrā, tomēr autors ilgāku laiku pakavēdamies pie Tiberija un vēlāk pie paša Kaligulas valdīšanas raksturīgiem paņēmieniem, šajās vietās ieved tik daudz vēsturiskas vielas, ka blakus romāna fabulai izpeld uz augšu arī otrs autora nolūks – vēsturiskā hronika, pēc visiem Svetonija un Tacita pētījumiem, bet romāns caur to tikai kļūst vērtīgāks un interesantāks. Žēl, ka dažu scēnu dēļ viņa nevar ieteikt skolniekiem, toties studējošā jaunība viņā atradīs ļoti daudz neaizmirstama vēsturiskā materiāla. Ardensā mēs esam ieguvuši nopietnu rakstnieku.
Eglītis, Viktors. Ar liesmu auļojošie. Brīvā Tēvija, Nr.61 (11.12.1926)


Par romānu "Robi paradīzes vārtos" (Mineapole: Sēlzemnieks, 1963)
"Īpatnējā rotaļīgi ironiskā vēstījumā Ardenss notēlo Rīgas dzīvi 20. gados – plaši izmantodams personīgas atmiņas par savām skolotāja gaitām un toreizējā latviešu sabiedrībā novērotajiem īpatņiem. Romāna centrālais varonis Dzirnups ir necils, neuzņēmīgs, vidēji apdāvināts, bet labsirdīgs gleznotājs, kas strādā par zīmēšanas skolotāju kādā Rīgas tautskolā, Ar diezgan indīgu humoru, Ardenss analizē viņa raksturu un vājības, izseko viņa diezgan sarežģītām mīlestības gaitām un vēlāk precētā vīra likstām. Pēc nesen pārciestajām grūtībām, vēl īsti neuzplaukušās Rīgas, šaurā un diezgan provinciālā dzīve notēlojas neparasti dzīvi un uzskatāmi. Skolas ikdiena, deju vakari, līgavu vadīšana mājās uz tālajām, dubļainajām nomalēm, visādu nodomu plašums un trūkuma šaurība, kas to ierobežo, apskatīts ar humoru un ar sava veida smeldzi. Ardenss ir skeptiķis, kas netic ne viru drosmei un izmaņai, ne sievu tikumam, bet notēlo, ka cilvēku dzīvi pārvalda un veido nejaušības un gadījums. [..] Krāsainais romāns, lietpratīgi veidots, mērķtiecīgi savijot vairākus darbības pavedienus, bet grāmatas galvenā pievilcība ir seno laiku, seno noskaņu dzīvīgums, ar rutinētu prasmi atveidotie notikumi, kas pagātnē aizgrimdami iegūst leģendas mirdzumu."
Eglītis, Anšlavs. Robi paradīzes vārtos. Laiks, Nr.19 (04.03.1964)

rakstnieks

Eduards Gulbis

Zasulauks
Mācījies Lutera elementārskolā Zasulaukā.

Kārļa Millera reālskola

1903–1908
Rīgas Nikolaja ģimnāzija
Rīga

1908–1913
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Iestājies juridiskā fakultātē, bet drīz vien pārgāja uz vēstures-filoloģijas fakultāti, kur specializējās klasiskajās valodās.1913: pavasarī studijas beidza kā diplomēts filoloģijas kandidāts ar tiesībām mācīt ģimnāzijās klasiskās valodas.

Studentu korporācija "Lettonia"

1967
Latviešu preses biedrība
Amerikas Savienotās Valstis
Ievēlēts par goda biedru.

1913–1914
Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Klasisko valodu skolotājs.

1918–1944
Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija
Rīga
Klasisko valodu skolotājs.

1945–1949
Fuldas Latviešu ģimnāzija
Fulda
Latīņu valodas skolotājs.