Diženajo Bernhards

Dzimis Elkšņu skolas skolotāja Jura Dižā ģimenē.
Māsa Auguste Duborga, precējusies, vīrs Aleksandrs, bērni Agnese, Andrejs, Aleksejs, dzīvojusi Naujenes pagasta Gustiņu mājās.

Mācījies Ikšķiles draudzes skolā un Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā (1881-1885).
Strādājis par skolotāju Mazsalacā (1885-1887), pēc tam par mājskolotāju. 19. gadsimta beigās dzīvojis Baku.

PIRMĀS PUBLIKĀCIJAS

Pirmos atdzejojumus publicējis žurnālā "Austrums" (1887), arī pirmo oriģināldzejoli – "Manas dzīves tumšā naktī" (1892, 10).

LITERĀRĀ DARBĪBA

Dzeja
1906: "Trimpulas"
1907: "Malduguņi un prauli"
1907: "Pandaimonions.."

Vēlējumu dzeja
1922: "Panti dzimumdienu laimes vēlējumu kartēm", "Panti jaunekļu un jaunavu iesvētīšanas dienā", "Panti Jaungada laimes vēlējumu kartēm", "Vārddienu panti (akrostihi)"

Mākslinieciskā vērtība Diženā dzejoļiem maza, taču palaikam sastopama asprātīga satīra, individuālista protests.

Proza
Labākie stāsti – "Āksts" (žurnālā "Austrums" 1904. gadā) un "Kā mani par cilvēku taisīja" (1905).
b.g.: Dzelzspiere Briesmīgais un viņa varoņa darbi (ilustrēts oriģinālromāns)

CITTAUTU AUTORU DARBU TULKOJUMI

1904: Heinrihs Heine "Sapņu tēli, dziesmas un romances"
1909: Vilhelms Bušs "Anis Tupukāja. Sestdienas vakara vanna"
1909: "Grieķu un romiešu teikas"
1911: Leontīne Beka "Varas upuri jeb Giselas ērkšķu ceļš" (atkārtoti izdots 1994. gadā)
1913: Lidija Aleksejevna Čarkaja "Augstā balva"
1913: Valters Šteins "Četrdesmitkārt salaulājies jeb Ņujorkas bīstami pazīstamā sievieša mednieka upuri"
1913: V. Mihailovs "Asiņainais sultāns"
1913: Morics fon Kraselts "Napoleons, viņa slava un bojā iešana"
1913: Emils Zolā "Sapnis" (periodikā 1913, grāmatā 1914)
1913: Oktavs Mirabo "Vilhelms Otrais"
1915: Arturs Konans Doils "Velna pēdas"
1916: Heinrihs Heine "Vāczeme" (laikrakstā "Līdums")
1918: Maksims Gorkijs "Cilvēks"
1918: Maksims Gorkijs "Dzelzceļa vagonā"
1921: M. Telešovs "Dziesma par trīs jaunekļiem"
1922: Renē Monlors "Klaudijas Prokla (Pilātus sievas) sapnis"
1923: Moriss Meterlinks "Dvēseles pamošanās"
1924: Frederiks Marjats "Skrejošais holandietis un viņa dēls"
1924–1925: Džovanni Bokačo "Dekamerons" (atkārtoti 1927)
1926: Frederiks Arnolds Kummers, romāns "Sāļais elks"
1927: Klods Farers "Ilga mūža noslēpums"
u. c.

Tulkojis arābu tautas pasakas, arī piedzīvojumu romānus un kriminālromānus.

Iztulkojis Fridriha Nīčes darbu "Tā runāja Zaratustra", kas gan publicēts netika (ar sava tulkojuma iesniegšanu pirmais pasteidzies Vilis Plūdons, kura tulkojumā darbs izdots 1908. gadā).

PAR DIŽENAJO BERNHARDU

"Pēc sava ārējā izskata Diženajo Bernhards atgādināja lielo krievu rakstnieku Ļevu Tolstoju. Tāda pati stāja, pat ārējais veidols, tikai bārda īsāka. [..] Bija ļoti muzikāls, apbrīnojams improvizāciju meistars uz klavierēm. Arī vijoli spēlēja. Un ļoti liels šaha cienītājs. [..]
Dižs bija ļoti vienkārši ģērbies. Viņu varēja noturēt par īstu proletārieša paraugu. Kad viņam šis tas labāks tika iedots, daudz tas nepalīdzēja. Dižs palika tāds, kāds bijis. No svara viņam bija iekšējais, nevis ārišķīgais cilvēkā. "Sirds pirmā vietā, pēc tam bikses!" Neiztrūkstošs paštaisīts spieķis viņu pavadīja visās gaitās. [..]
Dižam patika uzkavēties pilsētā, kur krodziņos bieži gadās, kas izmaksā. Tur bija omulīgas kompānijas un paziņu pulkā aizmirsās visas dzīves likstas. Te izlādējās reti dzīvīgā Diženajo Bernharda enerģija. Šāds process ar laiku kļuva nepieciešamība, kas viņam pārgāja asinīs.
Kad Dižs strādāja, to neviens nezināja. [..] Sarunās viņam, augstāku izglītību baudījušam un vairāku svešvalodu pratējam, nebija lielas pūles pieveikt jebkuru. No ārienes neviens nevarēja pateikt, ka šis cilvēks brīvi pārvalda angļu, franču, vācu, itāļu, latīņu un vēl citas Eiropas valodas un ir erudīts daudzos jautājumos."

Aleksandrs Loze. Diženajo Bernhards. Karogs, nr. 7, 1974, 134.–135. lpp.

"Nelaiķis Diženajo Bernhards bija ļoti kolorīta persona, ar temperamentīgu, pat čigānisku, paša nomāktu māksliniecisku talantu, kura apjomus viņš pats nekad nebija parūpējies izdibināt. [..]
Diženajam jau ap to laiku nebija pastāvīgas rezidences. Viņš jau pēc savas čigāniskās dabas nevarēja ilgāki uz vietas nodzīvot kā pāris nedēļas. Tad atkal neatvairāmi spēki viņu nesa kaut kur tālāk. "Suvorovā" viņam bija aiz žēlastības uz laiciņu piešķirts kāds kaktiņš, un tad nu viņš te pa "Stūrīti" ārdījās diennakti. Iebraucējiem lauciniekiem klāstīja savas idejas un apbārstīja tos ar latīņu valodas citātiem, kuru viņš zināja daudz. Ar pēdējiem viņš bieži pārsteidza arī studentu kompānijas, ar kurām tad viņš devās niknās klasiskās literatūras cīņās. Par to visu tad arī Diženajam netrūka ne ēst, ne dzert. Tas bija tā teikt pelnīts honorārs neatzītam bakalauram, kā viņš sevi dēvēja. Pret māksliniekiem un un rakstniekiem bija sevišķi uzmanīgs, un, apmeties tāpat uz grīdas,sēdošas kompānijas tuvumā, ņēma dzīvu dalību disputos, sirsnīgi pateikdamies par katru glāzīti, kas nāca no augstā Olimpa galda."

Pāvils Gruzna (Pe.-Ge.). Sirotājs. Piesaule, nr. 4, 1933, 218.–221. lpp.

"Diženajo Bernhards staigāja vaļēju kreklu, koka klabatām kājās, tāpat ne ar ko neatgādinādams, ka būtu mūzu kalps. Tēvs stāstīja par viņu brīnumlietas: viņš protot latīniski un grieķiski gandrīz tikpat labi, kā latviski, uz vietas varot sacerēt asprātīgus ekspromtus un epigrammas."

Knuts Lesiņš

""Ak tu piķis, kā slāpst," ar tādiem vārdiem redaktorus Rīgā dažkārt traucēja pamazs vīrelis ar izspūrušiem matiem, izspūrušu bārdiņu, sarkanu seju un stipri panēsātos svārkos, kas bija sasprausti ar adatu, jo tiem vairs nebija nevienas pogas. Tas bija Diženajo Bernhards.
Latiņus paģirām zvejodams, viņš vienam otram piedāvāja savu sarakstīto grāmatiņu "Kā mani par cilvēku taisīja" un, kad bija palaimējies kaut ko sadabūt, pateicās franciski vai itāliski un aizgāja uz krogu. Tur, dziļi glāzē ieskatīdamies, atgādināja savu skanīgo vārdu un laiku pa laikam kroga brāļiem nodeklamēja kādu Heines dzeju. Heine viņam bija dzejnieku karalis, citi visi – tīrie nieki. Kad krogu slēdza, meklēja naktsmāju kur Dievs devis."

Felikss Krusa. Savā pusē un svešās zemēs. Diženajo Bernhards. Laiks, nr. 76, 1966, 5. lpp.

dzejnieks
rakstnieks
tulkotājs

Bernhards Dižs

Baku
19. gadsimta beigās dzīvojis Baku.

Lielā Katrīnas iela 26, Cēsis
Cēsīs dzīvojis Lielajā Katrīnas ielā 26, sētas mājas 2. stāvā.

Leukādijas
Kādu laiku dzīvojis pie Edvarda Treimaņa-Zvārguļa Leukādijās, kur sarakstījis savus labākos darbus. Izraidīts biežās iedzeršanas dēļ.

Ikšķiles draudzes skola
Ikšķile
Beidzis Ikšķiles draudzes skolu.

1881–1885
Vidzemes skolotāju seminārs
Valka
Mācījies Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā.

Latvijas Kara ministrija
Kādu laiku strādājis kā tulks Latvijas Kara ministrijā.

1885–1887
Mazsalacas draudzes skola
Salacieši
No 1885. līdz 1887. gadam strādājis par skolotāju Mazsalacas draudzes skolā. Vēlāk strādājis par mājskolotāju.

Bērzaines kapi
Apbedīts Bērzaines kapos līdzās grāmatizdevējam Jānim Ozolam.