Diāna Skaidrīte Varslavāne

Dzimusi Staņislava un Tatjanas Varslavānu ģimenē. Tēvs bija stacijas "Rēzekne I" dežurants. māte – telefoniste pasta centrālē. Ģimenē bija vēl viens bērns – Rihards Laimonis (dzimis 1931. gada 9. janvārī). Ģimene aktīvi iesaistījās valsts svētkos un dažādos kultūras pasākumos, regulāri tikās ar sabiedrībā pazīstamām personībām, tostarp dzejniekiem un valsts prezidentu. Ģimenes īrētais dzīvoklis Pils ielā bija iecienīta radu un draugu sanāksmju vieta, kurā nereti skanēja tēva ģitāra, vectēva Staņislava vijole, kā arī tika dziedātas dažādas dziesmas. Vēlāk vectēvs uzcēla māju Varoņu (tobrīd Karantīnas) ielā netālu no stacijas "Rēzekne II" un turpmāk ģimene dzīvoja tur.

1940: naktī pirms padomju armijas ienākšanas tēvs saņem pavēli ar ģimeni pārcelties uz Aizkraukli.
1941: vēlā 13. jūnija vakarā ģimene uzzin, ka viņi iekļauti padomju okupācijas varas ienaidnieku sarakstā, tādēļ drīzumā caur purviem bēg prom un noslēpjas meža dziļumos.
1942: janvārī Varslavānu ģimene atgriežas Rēzeknē un apmetas pie vectēva.
1944: Lieldienu vakarā (6. aprīlī) padomju armija bombardē Rēzekni. Vecāki iet bojā, Rihards gūst kājas traumu, bet Diāna tiek kontuzēta – kļūst neredzīga, nespēj dzirdēt ar kreiso ausi, kā arī piedzīvo spēcīgus trokšņus galvā. Par abu bāreņu aizbildņiem kļūst krustvecāki Mihalina un Antons Vaičuļi, kuru ģimenē tobrīd bija divi mazi bērni. Pēc vecāku apglabāšanas Rēzeknes Miera ielas kapos saime pārceļas pie Antona brāļa Maltas pagastā. Tomēr Diāna atkārtoti piedzīvo kontūziju Maltas stacijas uzlidojuma laikā. Viņa ilgu laiku pavada vietējā slimnīcā, atveseļojas, tomēr gūtās traumas arī turpmāk negatīvi ietekmē rakstnieces veselību, kas nākotnē izpaudās kā nopietnas redzes problēmas, kuras mūža nogalē Diānu padarīja gandrīz neredzīgu. Lai gan ilgu laiku nācās pavadīt vietējā slimnīcā, tomēr viņa saņēma liecību par 5. klases pabeigšanu Maltas pagasta skolā.
1945: rudenī saime atgriežas Rēzeknē.
1951: piedzīvo akūtas veselības problēmās un ilgu laiku ārstējas Cēsu sanatorijā.

Literārajai jaunradei pievērsās agri, taču publicēties sāka tikai 20. gs. 60. gadu beigās. Diānas Varslavānes dzejai un prozai raksturīgi bērnības un pretkara motīvi, kas balstīti pašas rakstnieces skaudrajā kara bērna pieredzē. Otrās padomju okupācijas laikā Diānas Varslavānes darbi galvenokārt publicēti tādos periodiskajos izdevumos kā "Znamja Truda (Rēzekne)", "Karogs", "Literatūra un Māksla", "Cīņa", "Liesma (Ventspils)", tomēr pēc garstāsta "Cilvēks spēlejas ar lāčiem" (1975) izdošanas publicēšanās iespējas krasi samazinās. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – "Tāvu zemes kalendars", "Katoļu kalendārs", "Rēzeknes Vēstis" (tostarp ikmēneša pielikumā "Mōras Zeme"), "Vietējā Latgales Avīze", "Olūts", "Katōļu Dzeive", "Katoļu Baznīcas Vēstnesis", no šajā posmā publicētajiem prozas darbiem īpaši tiek izcelts garstāsts "Timseņa ausa" (Olūts, 1992,1999), kurā atspoguļota Rēzeknes Pedagoģiskās skolas darbība 20. gs. 40. gadu beigās.

Pirmās publikācijas
1967: dzejolis "Ir uzcelts piemineklis kalnā" Valmieras rajona laikraksta "Liesma" 194. numurā.
1970: novele "Gredzeni" laikraksta "Literatūra un Māksla" 2. numurā.

Proza
2003: Malnō Marija; Saiminiece un Unuceņš.
2006: Gūdōtais Ontons.
2010: "Pūdeņu" dōrgumi.

Autobiogrāfiskā proza
1975: Cilvēks spēlējas ar lāčiem [1972. gadā pirmpublikācija žurnālā "Karogs"].
2001: Dzērvinīki.
2008: Asmu zemes meita.

Proza bērniem
1990: Dinas vasara.

Dzeja
1997: Zemes meita.
2001: Soneti.
2010: Pretspāki.

Manuskripti
2020: Diāna Varslavāne savu darbu, tostarp neizdotā romāna, manuskriptus nodod Vladislava Loča Latgaliešu rakstniecības muzejam.

Par stāstu "Cilvēks spēlējas ar lāčiem"

"D. Varslavānes stāstā ir gan daudz patiesi traģisku notikumu, gan arī liels emocionāls lādiņš, bet reizumis emocijas šķiestas nevietā, un autorei nav izdevies izvairīties no iežēlināšanas un saraudināšanas tendences, no eksaltācijas. Taču simpātiski, ka autore, izvēlēdamās asām kolīzijām pārbagāto kara laiku, centusies sniegt savu emocionālo skatījumu uz to."

Skurbe, Astrīda. "…uz tās planētas, kur es dzīvoju…". Kritikas gadagrāmata, 1973, 1. sējums, 203. lpp.

Par garstāstu "Laksteigola – pavasara putyns"

"Stuosts raksteits pyrmajā personā par pieckara laiku i jauna cylvāka seve mekliejumim Stalina laika sabīdreibā. Pozitivi, ka tys ļaun izzynuot vaira par tuo laika dzeivi i jaunu cylvāku sajiutom totalitarā vaļstī, jūs iedīņkarti, aktualitatem i attīceibom, tok nagativi, ka myusu dīnu jaunīši ak jau naspēs puorskaiteit ituo stuosta da gola – tekstam daudz seiku detaļu i atkuopu, a tryukst poša škeleta, stuosta fabulys. [..] Vysod mulsynoj tys, deļkuo stuosti par paguojušim laikim teik stuosteiti šudiņ – kas vacuo laika pīredzē autoram pasaruodejs tik svareigs, kab jū aktualizātu myusu dīnuos. Ruodīs, D. Varslavānis stuostā tei ir nacionalisma steiga i gribiešona pīraksteit par latvīšim nūdareitom nataiseibom, puorraksteit viesturi sovom acim kai sovu stuostu par tuo laika nūtykumim, kai ari pīruodeit, ka jau tod es dūmuoju tai, kai ir pareizi šudiņ, ka jau tod gaideju Atmūdys i ticieju Dīvam. Vīneigi tekstā rūnās disonanse, kod jauna meitine šaļtim aizarunoj vaca cylvāka bolsā – par tuo laika nūtykumim stuostūt ar ituo laika pīredzi, zynuošonom i morali, vītom atsataisnojūt par sovim tūreiz pījimtajim lāmumim."

Sperga, Ilze. Naivisma literatura. lakuga.lv, 20.06.2012.

Par stāstu "Kitijas vēstules Annai Franka"

"Pirmajā acumirklī mazliet savāds, pat paradoksāls šķiet pazīstamās profesionālās prozistes un dzejnieces Diānas Varslavānes plašais darbs "Kitijas vēstules Annai Frankai". Autore ar pieņemto Kitijas vārdu raksta vēstules kara laikā bojā gājušajai ebrēju meitenei, kas atstājusi savu pirmsnāves dienasgrāmatu. Tas ir talantīgs, epistulārā, psīholoģiski izvērstā formā veidots vēstījums par lauku skolotājas darba ikdienu, par ziedošanos, par jūtu, pienākuma, atbildības stiprināšanu sevī un citos cilvēkos."

Zeile, Pēteris. Sīkstums un misijas apziņa. Laiks, 2011, Nr. 25. 12. lpp.

pedagoģe
rakstniece

1944–1945
Maltas pagastskola
Maltas pagasts
Pabeidz 7. klasi.

1945–1951
Rēzeknes pedagoģiskā skola
Rēzekne
Tiek uzņemta bez eksāmeniem. Paralēli mācībām piedalās pilsētas drupu novākšanā un Raiņa parka ierīkošanā.

1953–1958
Rīgas Pedagoģiskais institūts
Rīga
Studējusi Valodas un literatūras fakultātē kā neklātienes studente.

1951
Naukšēni
Strādājusi par audzinātāju Naukšēnu bērnu namā.

1952–1955
Rūjiena
Strādājusi par skolotāju Rūjienas septiņgadīgajā skolā.

1955–1959
Latvija
Strādājusi par skolotāju Sēļu astoņgadīgajā skolā, Rūjienas vidusskolā.

1959–1970
Valmiera
Strādājusi par skolotāju Valmieras 1. astoņgadīgajā skolā un skolu inspektori Valmieras Tautas izglītības nodaļā.

1970–1985
Rīga
Līdz aiziešanai pensijā strādā par skolotāju Rīgas un Rīgas rajona skolās.

06.1964
Kuba
LPSR tūristu grupas sastāvā dodas 16 dienu ilgā darba ceļojumā uz Kubu, lai iepazītu tās vēsturi, kultūru un izglītības sistēmu.

Rēzeknes katoļu kapi
Apglabāta blakus saviem vecākiem.

Latvijas Rakstnieku savienības prēmija
Trešā prēmija LPSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas, izdevniecības "Liesma" un LPSR Rakstnieku savienības bērnu (vidēja skolas vecuma bērnu) literatūras konkursā par stāstu "Kad dzīvot sākšu?"
1986

Latvijas Rakstnieku savienības prēmija
Otrā prēmija žurnāla "Skola un Ģimene", Rīgas rajona agrofirmas "Ādaži" un LPSR Rakstnieku savienības kārtējā īso stāstu konkurss par tematu "Jaunais lauksaimniecības speciālists dzīves krustcelēs" par stāstu "Zemes biogrāfija".
1987

1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme
1991