Cecīlija Dinere

Dzimusi Krāslavas pagastā amatnieka ģimenē.
1920: tēvs Roberts Diners dodas darba meklējumos uz Lietuvu un pazūd bez vēsts. Mātei – adītājai grūti uzturēt prāvo bērnu pulciņu, kurā Cecīlija Dinere ir visjaunākā.
Mācījusies Krāslavas Valsts ģimnāzijā – klasiskā katoļu ģimnāzijā, kur liels uzsvars uz latīņu un vācu valodu, kas tiek mācītas augstā līmenī. Viņas mīļākie mācību priekšmeti bija latviešu literatūra, vācu un latīņu valodas.Latviešu literatūras skolotāja Zelma Mūrniece centīgajā meitenē ieraudzīja potenciālu literāru talantu, atbalstīja un iedrošināja viņu turpināt izglītoties.
Mācību laikā Krāslavas Valsts ģimnāzijā pasniegusi privātstundas, lai piepelnītos.
1936: pēc ģimnāzijas pabeigšanas pārcēlusies uz Rīgu pie māsas, strādājusi par privātskolotāju, par retušētāju fotolaboratorijā, par strādnieci aušanas darbnīcā.
Apmeklējusi Rūdolfa Egles literāro studiju, intensīvi nododamās pašizglītībai.
Mācījusies Rēzeknes skolotāju institūtā.
1941: kara laikā no Rēzeknes skolotāju institūta evakuējusies uz Gorkijas apgabalu, strādājusi kolhozā, vēlāk beigusi radiotelegrāfistu kursus, bijusi radiste frontē.
1944: atgriezusies Rīgā.

1944–1947: strādājusi laikrakstā "Cīņa", kur literatūrā viņu ievadījis Aleksandrs Čaks, kolēģis laikrakstā "Cīņa".

Precējusies ar literatūrkritiķi Edgaru Damburu.
1947: piedzimst dēls Jānis.
1949–50: strādājusi laikrakstā "Padomju Latvijas Dzelzceļnieks".
Precējusies ar Jevgēniju Boiko.
1955: piedzimst meita Lilija.
Kopš 1950. gadu vidus: regulāri uzturējusies Dubultu Rakstnieku namā, kur pulcējās tā laika literāti no visas Padomju Savienības (Andrejs Vozņesenskis, Bella Ahmaduļina u.c.). Radošā vide un diskusijas, kas norisinājās starp literātiem, kā arī jaunāko darbu lasījumi, Cecīlijai Dinerei bija ļoti nozīmīgi.
1960. gadi: uzņemta PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūta Augstākajos literatūras kursos, taču nav iespējams reizē apmeklēt kursus un rūpēties par bērniem, tādēļ kursus neapmeklē.
1960. gadi: sākusi apgūt franču valodu un atdzejot no franču valodas.
1964: sākusi rakstīt autobiogrāfisko romānu "Cilvēks no Šeherezādes", kas cenzūras dēļ tika izdots tikai 1971. gadā.
1969: veidojas radoša sadarbības ar meitu Liliju Dineri. Sākot ar dzejoļu krājumu "Pretrunas" (1969), meita Lilija Dinere (1969. gadā – Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkne) ilustrējusi lielāko daļu Cecīlijas Dineres grāmatu.
1970. gadi: sāk sarakstīties ar bijušo klasesbiedru, dzejnieku Valdi Krāslavieti, kurš dzīvo ASV.
1992: kopā ar meitu Liliju uzturējusies Bonnā, Vācijā, kur Lilija Dinere piedalījās mākslas projektos un izstādēs.
1996: devusies uz Izraēlu, lai kopā ar atdzejotāju strādātu pie savas dzejas izlases atdzejojuma krievu valodā. Negaidīti pasliktinās veselība, un Cecīlija Dinere Izraēlā mirst.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1943: pirmā publikācija. Dzejoļi publicēti frontes laikrakstā "Красноармейская правда".

Cecīlija Dinere tulkojusi un atdzejojusi no vācu, krievu, ukraiņu un franču valodas.

DZEJAS KRĀJUMI

1947: Seržanta Sarmas dziesma: poēma
1948: Spožie spārni.
1951: Mums dārgs ir miers
1954: Fricis Gailis: poēma
1957: Degošais pīlādzis
1960: Atbalsis
1965: Pieneņu ceļš
1969: Pretrunas
1973: Neredzamie tilti
1979: Iedomu pilsēta
1990: Vaga uz nekurieni

PROZAS DARBI

1961: Upe šalc un šalc: bērnības atmiņu tēlojums
1965: Pasakiet ko labu: bērnības atmiņu tēlojums (turpinājums darbam "Upe šalc un šalc"
1969: Starts: jaunatnes romāns
1971: Cilvēks no Šeherezades: romāns (romāns uzrakstīts 1964. gadā, cenzūras dēļ tas ilgi netika publicēts)

1972: Meiteņu divkauja
1972: Spoguļi: stāstu krājums
1976: Ugunsputna medības: romāns
1981: Gliemežnīca

DZEJA BĒRNIEM

1951: Mazais rīdzinieks
1952: Mēs būsim dzelzceļnieki
1953: Kates rotaļlietas
1959: Savai mīļai māmiņai
1982: Poēma par gliemezīti

PROZA BĒRNIEM

1959: Kā vizbulīte uzvarēja ziemu: literāro pasaku krājums
1963: Es dzīvoju pasaulē: stāsts
1974: Mazais bruņinieks: pasaka

ĀRZEMJU LITERATŪRAS ATDZEJOJUMI

1967: franču dzejas izlase bērniem "Poēzijas zeme" (arī sakārtotāja).
1971: Moriss Karēms dzejoļi bērniem "Saules ziedi" (Liesma).
1974: Agnija Barto dzejoļi bērniem "Rotaļlietas" (Liesma).
1980: Vasilijs Ļedkovs "Māte tundra" (atdzejojusi kopā ar Rūtu Ventu) (Liesma).
1984: Moriss Karēms dzejoļi bērniem "Mēness arlekīns" (arī sakārtotāja) (Liesma).
1987: Fransuā Vijons "Dzeja" (Liesma) (arī priekšvārda un komentāru autore) (atkārtots izdevums, 2019).
1992: senfranču eposs "Dziesma par Rolandu" (Zvaigzne) (atkārtots izdevums, 2010).

ĀRZEMJU LITERATŪRAS TULKOJUMI

1959: Vera Ustinova "Vienkāršs stāsts" (LVI).
1959: Tomass Manns "Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās" (LVI).
1969: Fazlitdins Muhammadijevs "Ceļojums uz viņpasauli" (Liesma).
1973: Moriss Karēms "Ziedu valsts" (Liesma).

Cecīlijas Dineres grāmatas tulkotas krievu, tadžihu, čehu u.c. valodās.

PAR CECĪLIJAS DINERES DZEJU

"Pirmajos dzejoļu krājumos "Spožie spārni" (1948), "Mums dārgs ir miers" (1951) galvenokārt tipiski pēckara laika dzejoļi ar frontes uzvaru un jauncelsmes darba panākumu cildinājumu, tomēr tajos ir jūtams liriķes talants. Liriskā intonācija pastiprinājās turpmākajos dzejoļu krājumos – "Degošais pīlādzis" (1957), "Atbalsis" (1960), "Pieneņu ceļš" (1965), "Pretrunas" (1969), "Neredzamie tilti" (1973). Dzejoļu krājumā "Iedomu pilsēta" (1979) pastiprinās smeldze un rezignācija liriskās varones dzīves skatījumā. Krājumā "Vaga uz nekurieni" (1990) ietverti daži agrāk publicēti un daudzi agrāk nepublicēti 60.–70. gados rakstīti dzejoļi ar izteiktu vientulības, atsvešināšanās un dažkārt pat pilnīgu bezcerības izjūtu. Tiem kontrastā mazdēlam veltīti sirsnīgi mīlestības pilni dzejoļi."

Ilona Salceviča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

PAR CECĪLIJAS DINERES PROZU

"Cecīlijas Dineres bērnības atmiņu tēlojumu grāmatā "Upe šalc un šalc" sniegtas spilgtas bērnības un skolas gadu epizodes Krāslavā, iezīmējot dažus kolorītus mazpilsētiņas tipus. Par šā darba turpinājumu var uzskatīt tēlojumu grāmatu "Pasakiet ko labu" (1965), kur atklājas varones gaitas Rīgā un kara laikā evakuācijā. Ar jaunatnes romānu "Stars" (1969) sākās Dineres garā proza, kur veiksmīgākais ir romāns "Cilvēks no Šeherezades"(1971), kas veidots kā jaunas sievietes atmiņas un pārdomas par mīlestību, par mākslinieka sūtību, par pienākumu pret ģimeni un aprūpējamu slimu cilvēku. Romāna "Meiteņu divkauja" (1972) darbība risinās vairākos plānos kā triju dažādu raksturu un dažādu likteņu meiteņu dzīves skatījums, šo meiteņu gaitām liktenīgi krustojoties ar jaunu mākslinieku. Šajā darbā ieskicētais liktenīgums, paaudžu pēctecība cauri vēstures likteņgriežiem vērienīgi iecerēta, bet mākslinieciski nepārliecinoši realizēta nākamajā Dineres romānā "Ugunsputna medības" (1976), kas vēstī par rūpnīcas "Fēnikss" (vēlāk "Vairogs" un Rīgas vagonu rūpnīca) strādniekiem un arī īpašnieku un viņu pēcteču likteņiem. Stāstu krājumā "Spoguļi" (1972) risināti sadzīves, darba un mākslas jautājumi."

Ilona Salceviča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Cecīlijas Dineres jaunākie daiļdarbi apliecina autores tendenci dziļāk ietiekties mūsdienu cilvēka, jo sevišķi sievietes iekšējā pasaulē, meklējot atrisinājumu cilvēka laimes vienādojumam: apliecina arī to, ka tas nav viegli un ne vienmēr vainagojas ar panākumiem."

Astrīda Skurbe. Laimes vienādojums. Literatūra un Māksla, Nr.8 (19.02.1972)

Dambure, Boiko