Biminita Grunde

02.06.1928 – 23.10.2022

Biminita Grunde (1928–2022) – rakstniece. Dzimusi Rīgā valodnieces Valerijas Baltiņas-Bērziņas ģimenē. Mācījusies Rīgas Franču licejā, tomēr mācības pārtraukusi, jo ģimene devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur beigusi Latviešu ģimnāziju Eslingenā, uzsākusi studijas Mārburgas un Tībingenes universitātēs. Kopš 1950. gada dzīvoja ASV, Mineapolē. Beigusi Mineapoles Universitāti kā zobārste. Pirmie literārie mēģinājumi 1944. gadā, tomēr tieši trimdā sākusi rakstīt literārās pasakas, galvenokārt par dzīvniekiem, putniem un augiem. Otrs interešu loks: latviešu tautas folklora, veidojusi bērnu ludziņas par latviešu gadskārtām. Atzinusi, ka viņas personības veidošanos spēcīgi ietekmējušas dainas, kurās rakstniece atradusi dzīves ētiskos pamatus, latvisku dzīvesprieku un gudrību. Trimdā Izdotas četras bērnu pasaku grāmatas, sakārtojusi divas latviešu folkloras izlases.

Darba autors (10)

Sastādītājs (2)

Recepcijas persona (14)

Dzimšanas laiks/vieta

02.06.1928
Rīga

Miršanas laiks/vieta

23.10.2022
Mineapolisa

Personiska informācija

Dzimusi valodnieces Valerijas Bērziņas-Baltiņas (1906–2000) ģimenē, tēvs Vilhelms Bērziņš – skolotājs. Bērnībā vasaras pavadījusi jūrmalā.
Māsa –Ūve Baltiņa-Hamiltone –māksliniece un māsas Biminitas Grundes grāmatu ilustratore.

Precējusies ar arhitektu Jāni Grundmani, ģimenē trīs bērni – Ava, Markus un Lauris.

1944: oktobrī ar ģimeni devās bēgļu gaitās.
1984: pirmo reizi viesojusies Latvijā.

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

1943: pirmā publikācija – sacensības darbs "Es esmu izpalīdze"; par to saņemta otrā godalga.

Izdevumā "Universitas" rakstījusi par folkloras jautājumiem, tautas ticējumiem, kā arī recenzijas par grāmatām, publicējusies arī bērnu žurnālā "Mazputniņš", publicējusi apceres par Raini, Aspaziju u. c.
Darbojusies ģenerāļa Kārļa Goppera fonda valdē.
Rakstījusi arī bērnu ludziņas, izmantojot tautasdziesmas.

LITERĀRIE DARBI

1965: Saules un sala grāmatas: pasakas (Bruklina: Grāmatu Draugs).
1967: Meža bērni: pasakas (Bruklina: Grāmatu Draugs).
1973: Laumiņa Laila: pasakas (Grand Haven: Aka).
1984: Pienenes pūka: pasakas (Rokvila: Amerikas Latviešu apvienība).

SAKĀRTOTĀJA

1987: Tēva dots, mātes dots: latviešu dainu izlase (ASV: Amerikas Latviešu apvienība).
1990: Saules loks: latviešu tautas folklora (Linkolna: ALAs apgāds).

Citātu galerija

BIMINITA GRUNDE PAR SAVU LITERĀRO JAUNRADI

"Sešu gadu vecumā sāku rakstīt "romānu" – Zvīņciema ļaudis. To vasaru mēs dzīvojām Slokā pie tēva māsas. Garas dienas pavadīju jūrmalā gan peldoties, gan jūras krastā smilšu pilis celdama, gan ciemojoties zvejnieku mājās. Tā sāku rakstīt par jūru un cilvēkiem pie tās. 1942. g. ieguvu Latvijas apmērām otro godalgu par sacensības darbu "Es esmu izpalīdze". Vasaru biju pavadījusi Lubānā, lauku mājās. Uz laukiem dzīvoju pirmo, un man tur atklājās daudz jauna un nepiedzīvota, kaut vai – agrā celšanās, dažādie lauku darbi, talciniekiem, jāņubērni. Par šo nepierasto un skaisto lauku pasauli rakstīju savu sacensības darbu. Kad devāmies bēgļu gaitās, savus pārdzīvojumus un izjūtas uzticēju dienas grāmatai. Tā man bija īsts draugs tajos grūto pārmaiņu un bēdīgo notikumu laikā."

Preisa-Zīverte, Izolde. Saules stari un bērniem un jauniešiem. Universitas, Nr. 73, 1994.

PAR LITERĀRO PASAKU GRĀMATU "SAULES UN SALA GRĀMATA" (1965)

"Autorei iemīlēts veids, kā brīnumus panākt citās pasakās, ir laist varoņus pasaulē. [..] Viņa uzrāda it labus sasniegumus arī sacerējumu kompozīcijā, darbības kāpinājumā un fabulas risinājumā. [..] Biminitas Grundes pirmā grāmata ir vērtējama kā rūpīgs darbs, kas liecina par autores stāstītājas spējām un krietnu valodu. Bērniem šis pasaku krājums būs jauka Ziemsvētku dāvana, kurā viņi atradīs arī rūķus, kas poš eglītes ne tikai cilvēkiem, bet arī zvēriem mežā."

Kalniņš, Nikolajs. Saules un sala grāmata. Laiks, 1965, 15. decembris.

PAR LITERĀRO PASAKU GRĀMATU "MEŽA BĒRNI" (1967)

"Grāmatā "Meža bērni" pavisam 13 pasaku, un dala varoņu iepazīti jau "Saules un sala grāmatā". Bet nāk liels pulks ar! klāt. Tā kā šoreiz runa par meža bērniem, tad bez putniem, zvēriem un kukaiņiem vēl darbojas arī puķes, sēnes, zāles, koki, lietus lāses, saules stari u. c. –kopskaitā ap 50. Lielais tēlotāju ansamblis nedrūzmējas lasītāja priekšā uzreiz, bet parādās pamazām darbībā –dažs vairākās pasakās, dažam lemts tikai reizi uznākt skatuvē."

Kalniņš, Nikolajs. Meža bērni. Laiks, 1967, 20. decembris.

"Zvēri, putni, kukaiņi, sēnes un koki Biminitas Grundes pasakās darbojas it kā cilvēki un runā cilvēku valodu, bet reizē tomēr paliek zvēri un putni kā savas sugas pārstāvji ar visām tām pazīmēm, kādas viņiem devusi daba. Šai ziņā Biminitas Grundes pasakas pielīdzināmas Kiplinga pasakām un Amerikā ļoti pazīstamā Andersena godalgas kandidāta E. Vaita ( White) pasakām. Šādi rakstīt par dzīvniekiem ir daudz grūtāk nekā rakstīt allegoriski, jo rakstītājam ir nepieciešamas ļoti lielas zināšanas par aprakstāmo zvēru, vai putnu, vai kukaiņi. Biminita Grunde dabu ir vērojusi ar ļoti redzīgām acīm un ar ļoti lielu mīlestību, soli pa solim viņa ir gājusi pa mežiem, vienmēr saredzēdama kaut ko jaunu. "

Sināte, Rasma. Pasakas. Ceļa Zīmes, Nr. 48, 1971.

PAR LITERĀRO PASAKU GRĀMATU "PIENENES PŪKA" (1984)

"Grundes grāmata domāta pirmskolas un jaunākai vecuma grupai. Tāpēc visas 14 grāmatā ievietotās pasaciņas ir pavisam īsas– neviena nav garāka kā divarpus lappuses, nepārsniedzot mazo bērnu ierobežoto iespējamās uzmanības laiku. Tekstā ir ļoti daudz dialogu, dažas pasaciņas gandrīz no tiem vien sastāv ("Pret sauli", "Raibā pasaule"). Tas valodu dara dinamisku un piesaista bērnu uzmanību. [..] Grāmatas it kā ikdienišķā valoda patiesībā ir gauži kupla. [..] pasaciņām ir zināma līdzība ar latviešu tautas pasakām.

Blūma, Guna. Biminita Grunde: Pieneņu pūka. Universitas, Nr. 56, 1985.